Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pret Latviju līdz 2002.gada 1.martam Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) ir pasludināti trīs spriedumi. 2001.gadā tika pasludināts spriedums Kulakovas lietā, ar ko tiesa apstiprināja mierizlīgumu, bet 2002.gadā – spriedumi Podkolzinas un Laventa lietās, kur tiesa konstatēja Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumus.

Lietā Kulakova pret Latviju iesniedzēja sūdzējās par to, ka nav bijis iespējams panākt, lai tiesa saprātīgā laikā izskatītu viņas civilprasību kriminālprocesa ietvaros. Par pamatu tam kļuva apstāklis, ka krimināllietas izmeklēšana ir vilkusies nesamērīgi ilgi un ar to ticis pārkāpts minētās konvencijas 6.panta 1.punkts. Kā jau tika minēts iepriekš, šajā lietā tika panākts mierizlīgums, un Latvija kompensēja iesniedzējai zaudējumus un izdevumus 5000 latu vērtībā.

Lieta Podkolzina pret Latviju tika saistīta ar garantēto vēlēšanu tiesību interpretāciju un tādēļ netiks izskatīta, jo tai nebija saistības ar kriminālprocesu.

2002.gada 6.jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja savu galīgu lēmumu par iesnieguma Nr.43293/98 pieņemamību izskatīšanai lietā Agnese Lasmane pret Latviju.

Klasiskākie veidi, kādos ECT ir atzinusi vienlīdzīgas iespējas principa pārkāpumu, ir, piemēram, gadījumi, kad prokurors ir uzaicināts piedalīties tiesas sēdē, kurā tiek izskatīts prokurora lūgums, kas nav labvēlīgs apsūdzētajam, bet apsūdzētais nav uzaicināts uz šo tiesas sēdi. Arī vienas puses neiepazīstināšana ar otras puses iesniegtajiem rakstiskajiem paskaidrojumiem ir klasisks veids, kā pusēm netiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas tiesas procesā.

Lietā Lasmane pret Latviju, kur cita starpā iesniedzēja sūdzējās par vienlīdzīgu iespēju nenodrošināšanu ekspertu nozīmēšanā laikā, ECT atzina, ka fakts, ka eksperts strādā pie vienas no pusēm, nav pietiekams, lai nosauktu procesu par netaisnīgu; vēl ir jāņem vērā šā eksperta loma visa procesa laikā, viņa pienākumu izpildes veids un, visbeidzot, tiesneša pieeja viņa atzinuma izvērtēšanā.