Maksātnespējas procesa izsolē iekļaujamo mantu un tās organizēšanas procedūru regulē likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”,¹ Civillikums un Civilprocesa likums.² Pastāvošā prakse norāda uz to, ka iepriekš minētās tiesību normas netiek traktētas viennozīmīgi. Izsoles organizēšanas procedūra un tās rezultātu apstiprināšana līdzīgos gadījumos bieži vien notiek atšķirīgi, tādēļ nav iespējams noteikt tās vienveidīgās un skaidri izprotamās prasības, kas būtu jāievēro, organizējot izsoles procedūru un apstiprinot tās rezultātus. Dažādi tiek lietoti izsoles veidu (piespiedu (piespiestas) vai labprātīgas) pamatprincipi, pastāv atšķirīgas prasības attiecībā uz izsoles sākumcenas noteikšanas kārtību, kā rezultātā līdzīgās lietās tiesas pieņem dažādus nolēmumus. Raksta autoru mērķis ir aplūkot šīs atšķirīgās pieejas, t.sk. vēsturiskās, un sniegt savu viedokli to piemērošanā.

Saskaņā ar Civilikuma 2073.pantu pārdošana izsolē ir priekšlikums tam, kas par atklāti pārdodamu lietu sola dot visaugstāko cenu, noslēgt par to pirkuma līgumu. Baltijas guberņu civillikumu kopojumu³ 3944.pants savulaik noteica, ka pārdošana publiskā tirdzniecībā ir priekšlikums tam, kas būs gatavs solīt visaugstāko cenu, noslēgt ar to pirkuma līgumu. (Kā saprotams no panta satura, pārdevējs bez atrunas nav tiesīgs atteikt pārdošanu tam, kas ir solījis visaugstāko cenu (Erdmans, IV, 330.lpp.).)

Parādniekam piederošo lietu izpārdošana maksātnespējas procesā notiek atklātās izsolēs, kuras organizē administrators, ja attiecībā uz konkrēto mantu likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” nenosaka citu atsavināšanas kārtību. Parādnieka mantas izsoli organizē un izsoles noteikumus izstrādā administrators. Norādītais parādniekam piederošo lietu atsavināšanas princips ir noteikts likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” XI nodaļas “Bankrots” 102. un 104.pantā. Svarīgi ir precīzi interpretēt minētās normas. Tā kā šīs normas ir iekļautas nodaļā “Bankrots”, tad acīmredzot norādītais princips attiecībā uz parādniekam piederošo lietu atsavināšanu būtu attiecināms vienīgi uz tiem gadījumiem, kad par parādnieka maksātnespējas stāvokļa risinājumu ir noteikts bankrots. Līdz ar to, piemēram, parādnieka sanācijas gadījumā, būtu pieļaujami citi parādniekam piederošo lietu atsavināšanas veidi un kārtība.