Mag. iur. Andrejs Grūbe, Kurzemes apgabaltiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim"

Kriminālprocesa uzdevumu jēdziens jau sen plaši un vispusīgi atspoguļots tiesību zinātnē un guvis konkrētu izteiksmi attiecīgās tiesību normās. Šī raksta nolūks nav detaļās atkārtot hrestomātiskas atziņas par kriminālprocesa uzdevumiem un mērķiem, bet gan aplūkot atsevišķas problēmas, kas saistītas ar tiesību piemērotāju praktiskajām iespējām nodrošināt šo uzdevumu izpildi. Kaut arī no tiesību piemērotāja viedokļa šīs problēmas vērtējamas kā atsevišķas, tomēr to nozīmība ļauj runāt par svarīgām akcentu pārvietošanas tendencēm kriminālprocesā kopumā. Šo problēmu pamatā ir tiesību piemērotāju viedokļu dažādība par dažu kriminālprocesa likuma normu jēgu, savstarpējām attiecībām un piemērošanas kārtību. Viedokļu dažādība šais jautājumos rada viedokļu dažādību par kriminālprocesa uzdevumiem un mērķi kā šo uzdevumu izpildes rezultātu.

Problēmas uzstādījuma fonam lietderīgi vispārīgā formā atkārtot dažas atziņas par procesuālo kārtību un formu krimināllietā. Procesuālā kārtība ir procesuālās formas satura izpausme, un procesuālā forma var pastāvēt tikai tad, ja tajā atsoguļots noteikts saturs jeb procesuālā kārtība. Procesuālo kārtību krimināllietās nosaka Latvijas Kriminālprocesa kodekss (turpmāk tekstā — KPK). Liekas, ka vairākums tiesību piemērotāju neapšaubīs, ka kriminālprocesa likumu noteiktā procesuālā kārtība ir vienota un obligāta visās krimināllietās un visās tiesu, prokuratūras un izziņas iestādēs. Tāpat šī tiesību piemērotāju daļa neapšaubīs, ka kriminālprocesa uzdevums ir ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu piemērošanu. Un tas darāms tā, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta un neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts. Šie uzdevumi formulēti KPK 2.pantā, šis pants ir norma, princips, un tā prasības attiecas uz visām kriminālprocesa stadijām jeb kriminālprocesu kopumā.