Disciplinārās atbildības jautājumu krustcelēs

Mg.iur. Raitis Tiliks, Valsts robežsardzes Inspekcijas dienesta priekšnieks

Foto: no personiskā arhīva

Ierēdņu un valsts amatpersonu disciplinārās atbildības tiesiskajā regulējumā plānota reforma. 2005.gada 6.oktobrī Saeimā otrajā lasījumā skatīts Valsts civildienesta ierēdņu disciplinārās atbildības likuma projekts.¹ 2006.gada 2.janvārī Ministru kabineta komitejas sēdē skatīts likumprojekts “Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplinārās atbildības likums”² (turpmāk – Likumprojekts). Disciplinārās atbildības problemātikai Latvijā nav veltītas tik plašas monogrāfijas kā, piemēram, civiltiesiskās vai kriminālās atbildības jomai. Tāpēc nepieciešams rosināt juristu viedokļu apmaiņu par vairākiem nozīmīgiem disciplinārās atbildības jautājumiem, neskarot konceptuāli atrisināto diskusiju par atsevišķu specializētā valsts civildienesta iestāžu izslēgšanu no valsts civildienesta. Raksta mērķis ir sniegt teorētisku ieskatu disciplinārās atbildības jautājumos un izteikt viedokli par dažām strīdīgām Likumprojekta normām, kas skar arī administratīvo procesu un iecerētos grozījumus Administratīvā procesa likumā. ³

Izpratne par disciplīnu

Vārds “disciplīna” ir svešvārds, aizguvums no latīņu valodas vārda disciplina. Tam ir divējāda nozīme: 1) zinātnes nozare, mācību priekšmets; 2) noteikta kārtība, likumi, normas, kas obligāti kāda kolektīva locekļiem, noteiktība, pastāvīga kārtības ievērošana. Disciplinēt nozīmē likt ievērot stingru kārtību, pieradināt pie disciplīnas.⁴ Valsts amatpersonas un ierēdņi ir tādās publiski tiesiskajās attiecībās ar valsti, kurās, pretēji darba tiesībās noteiktajam, nedarbojas līgumslēdzēju pušu vienlīdzības princips. Šādas publiski tiesiskās nodarbinātības attiecības veidojas, ar administratīvo aktu ieceļot privātpersonu ierēdņa vai valsts amatpersonas amatā, t.i., nodibinot darbinieka tiesisko statusu iestādē.

Valsts amatpersonas un ierēdņi ir darbinieki, kam uzticēta uzdevumu pildīšana valsts pārvaldes sistēmā. Kā atzīmējis tiesībzinātnieks Kārlis Dišlers, speciāli valsts darbinieku pienākumi ir: a) pienākums izpildīt uzticēto amatu pēc labākās apziņas, pārliecības un zināšanas; b) pienākums pildīt priekšniecības likumīgās pavēles; c) pienākums neizpaust dienesta noslēpumus.⁵ Laika gaitā izpratne par valsts darbinieku pienākumiem ir attīstījusies atbilstoši valsts publiskās pārvaldes principiem. Ja iestādes darbība ir pienācīgi organizēta, pie tam darbu plānošanā, izpildē un kontrolē ir vienota un strikti noteikta kārtība, tad tā labāk izpilda savas funkcijas, privātpersonu apkalpošanas un publisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu. Padziļināta disciplinārās atbildības īpatnību analīze sniedz rezultātu, ka disciplīnai valsts pārvaldes iestādē raksturīgas šādas pazīmes:

1) tā ir personu sociālās saskarsmes forma, kas veidojas savstarpējās kontaktēšanās procesā;

2) šīs attiecības saistītas ar vienas personas pakļaušanos otrai atbilstoši dienesta subordinācijai un amatu hierarhijai;

3) disciplīna saistīta ar pakļaušanos juridiskiem un citiem sociāliem pienākumiem;

4) tā saistīta ar pienākumu izpildi, kas noteikti ne tikai tiesību aktos, bet arī nejuridiskos priekšrakstos;

5) disciplīnas mērķis ir sociālo sakaru stabilitātes nodrošināšana, jo sasniedzamais rezultāts ir dienesta (darba) kārtība;

6) disciplīnas ievērošana saistīta ar iekšējās kārtības prasību striktu izpildi iestādes organizatoriskajā un funkcionālajā darbībā.

Disciplinārās uzraudzības pasākumi ir viens no personālvadības instrumentiem, tiem ir iestādes darbību sargājoša funkcija. Vācijas tiesībās dominē viedoklis, ka disciplinārajai sodīšanai valsts pārvaldē ir audzinošs mērķis (Erziehungsfunktion).⁶ Jaunā Vācijas federālā Disciplinārās atbildības likuma (Bundesdisziplinargesetz)⁷ komentāros izteikts viedoklis, ka disciplinārās sodīšanas mērķis ir dienesta kārtības nodrošināšana, nostiprināšana un sargāšana kopējās (sabiedrības) interesēs, atgādinot ierēdnim viņa pienākumus (Pflichtenmahnung).⁸ Ar piebildi, ka uzskaitījums nav izsmeļošs, var piekrist vācu juristu viedoklim, ka disciplinārsodiem pēc to nozīmes piemīt trīs funkcijas: 1) ģenerālā un speciālā prevencija; 2) ietekme no iestādes vadības viedokļa (kārtības funkcija) un 3) ierēdņa aizsardzība pret priekšniecības ietekmi.⁹ Ģenerālās (vispārējās) un speciālās prevencijas ideja disciplinārsoda piemērošanā burtiski nav jāuztver kā aizguvums no krimināltiesībām, jo disciplinārsoda mērķis ir daudz šaurāks. Valsts publiskās pārvaldes iestādes funkciju efektīvas izpildes aizsardzība labas pārvaldības interesēs skar: 1) audzinošo (nosodošo) mērķi attiecīgā administratīvā akta izdošanā, lai netiktu traucēta iestādes normāla darbība un citiem ierēdņiem tiktu norādīts, ka prettiesiska rīcība nepaliks nesodīta (vispārējā prevencija); 2) sodītajam ierēdnim norādīt uz viņa prettiesiskām darbībām (bezdarbību) un informēt par apsvērumiem, kuru ietekmē piemērots attiecīgs disciplinārsods (speciālā prevencija).