Piesardzības principa piemērošana jūras vides aizsardzībai

Dipl. iur. Gustavs Gailis, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrants

Ņemot vērā pastāvošos pretrunīgos viedokļus un dažkārt atšķirīgo praksi, šā raksta mērķis ir izvērtēt no piesardzības principa izrietošās piekrastes valsts tiesības ierobežot citu valstu aktivitātes, lai aizsargātu savā jurisdikcijā esošo jūras vidi no pārrobežu piesārņojuma.

Piesardzības princips ir salīdzinoši jauns, bet arī Latvijā spēkā esošs tiesību institūts, par kura statusu un saistošo raksturu ne mazums šķēpu lauzts gan akadēmiķu darbos, gan tiesu zālēs. Lai gan minētais princips neattiecas tikai uz vides aizsardzības jomu, bet var aptvert jebkuru gadījumu, kad zinātne nedod drošu atbildi par paredzētās darbības sekām, darba ierobežotā apjoma dēļ galvenā uzmanība tiks pievērsta piesardzības principam tieši jūras vides aizsardzībā.

Autors pētīs piesardzības principa saturu. Raksta ietvaros tiks pamatota nepieciešamība noteiktā darbībā iesaistītajām valstīm sadarboties, veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, kā arī īstenot citus vides aizsardzības pasākumus.

Piesardzības principa vēsture un jēdziens

Tiek uzskatīts, ka piesardzības principa (precautionary principle– angļu val.; principe de précaution– fr.val.; Vorsorgeprinzip– vācu val.) izcelsmes valsts ir 20.gs. 70. gadu Vācija.¹ Vēlāk, 80.gados, tas tika “eksportēts” uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), līdz 90.gados kļuva par Eiropas Kopienas tiesību elementu.² Šajā pašā laikā un turpmāk princips plaši izplatījās neskaitāmos starptautiskos līgumos un deklarācijās.³ Tādējādi principam ir gandrīz trīsdesmit gadu vēsture, bet par tā saturu joprojām nereti notiek diskusijas un strīdi.

Visbiežāk piesardzības princips tiek definēts, atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk– ANO) Konferences par vidi un attīstību Riodežaneiro deklarācijas par vidi un attīstību (turpmāk– Rio deklarācija) 15. pantu:

“Valstīm atbilstoši to spējām plaši jāpiemēro piesardzības pieeja, lai aizsargātu vidi. Nopietna vai neatgriezeniska kaitējuma draudu gadījumā pilnīgas zinātniskas noteiktības trūkums nedrīkst būt par iemeslu rentablu pasākumu atlikšanai, lai novērstu vides degradāciju.”⁴

Kā izriet no šīs definīcijas, zinātnei var būt ievērojami sasniegumi, tomēr tā nevar paredzēt un tikt galā ar visiem faktiskajiem un iespējamajiem globāla rakstura draudiem cilvēka veselībai un videi. Tādēļ attiecībā uz piesardzības principu tiek ņemtas vērā zinātnes iespēju robežas, novērtējot risku.

Jūras vides aizsardzība ir uzskatāma par sfēru, kurā piesardzības princips piemērots visagrāk.⁵ ANO Vides programmas (turpmāk– UNEP) Vadības padome (angļu val.– Governing Council) jau 1989. gadā ieteica piemērot piesardzības principu, lai veicinātu jūras piesārņojuma, kas aizvien vairāk kļūst par draudu jūras videi un rada cilvēku ciešanas, novēršanu un likvidēšanu.⁶ Savā veidā piesardzības principu iemieso arī Starptautiskā konvencija par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā naftas piesārņojuma gadījumā, prasot rīcību krastu apdraudējuma gadījumā un, inter alia, ņemot vērā “nenovēršamu zaudējumu apmēru un iespējamību, ja šādi pasākumi netiek veikti”.⁷

Saskaņā ar piesardzības principu vides aizsardzība neaprobežojas tikai ar aizsardzību pret draudošajām briesmām un iestājušos seku likvidēšanu. Tās mērķis ir arī mazināt iespējamo risku un nodrošināt nākotni. Šajā nozīmē, no vienas puses, iespējamais risks ir jānovērš, likvidējot tā iespējamos cēloņus, un, no otras puses, dabas resursiem jābūt pieejamiem ilgākā laika posmā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību.⁸

Piesardzības principa mērķis nav pielīdzināt risku nullei, bet gan izvērtēt riska lielumu un vajadzības gadījumā rīkoties. Piemērojot piesardzības principu, ir jāievēro ne tikai šī principa mērķis, bet arī citi starptautisko tiesību principi, proti, līdztiesības un nediskriminācijas princips, tiesiskās noteiktības princips, samērīguma princips. Tādējādi rīcībai, kas pamatota uz piesardzības principu, ir jābūt saskaņotai ar citiem pasākumiem. Bez tam jāsalīdzina potenciālā riska radītie zaudējumi ar to, kādu ietekmi radīs uz piesardzības principu balstītā darbība vai bezdarbība.⁹

Piesardzības principa izpratne, saturs un nozīme

Piesardzības princips ir uzskatāms par politikas veidošanas šablonu, kas prasa tālredzību un plānošanu no lēmuma pieņēmēju puses.¹⁰ Juridiski tas nozīmē, ka piesardzības princips ir ģenerālklauzula, t.i., jēdziens, kura saturs un apjoms nosakāms atbilstoši piemērošanas apstākļiem.¹¹

Atsevišķi speciālisti ir izskaidrojuši piesardzības principu, norādot, ka tas maina subjektu, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta. Proti, kad tiek apšaubīta esošā zinātniskā informācija par paredzēto darbību, pienākums pierādīt, ka paredzētās darbības īstenošana neradīs nepieņemamas sekas vidē, gulstas uz pusi, kura vēlas attiecīgo darbību veikt.