Par atsevišķiem administratīvā tiesas procesa jautājumiem

Mg.iur. Konstantīns Vaivods, Mg.iur. Kristīne Aperāne, AT Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru palīgi

Foto: no personiskā arhīva	Foto: no personiskā arhīva

Rakstā pausts autoru personisks viedoklis, kas nekādā gadījumā nesaista Augstāko tiesu, kurā viņi strādā. Autori sirsnīgi pateicas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētājam Valerijanam Jonikānam un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatorei Jautrītei Briedei par sniegto palīdzību šā raksta tapšanā.

Raksts pamatā iecerēts kā diskusija un papildinājumi pie dažiem nedēļas žurnālā “Jurista Vārds” publicētajā Māra Markova rakstā “Objektīvās izmeklēšanas princips”¹ izteiktajiem secinājumiem saistībā ar objektīvās izmeklēšanas principu² administratīvajā procesā tiesā.³ Raksta autori centīsies izteikt un pamatot savu viedokli par minētajiem jautājumiem. Vienlaikus raksta mērķis ir arī Māra Markova raksta kontekstā īsumā izskaidrot administratīvā procesa dalībnieku institūta tiesiskos aspektus.

Kura sistēma nostiprināta likumā?

Māris Markovs rakstā citastarp izteicis apgalvojumu, ka “ir divas sistēmas administratīvo lietu izskatīšanai. Pēc vienas sistēmas administratīvā tiesa pati nevāc pierādījumus, bet izvērtē valsts pārvaldes iestādes akta likumību pēc tiem faktiskajiem apstākļiem, kādus noskaidrojusi valsts pārvaldes iestāde, pieņemot lēmumu. Pēc otrās sistēmas administratīvā tiesa pati vāc jaunus pierādījumus un it kā iestājas valsts pārvaldes iestādes vietā, kad administratīvā tiesa, piemēram, nosaka nodokļu lielumu”.⁴ Raksta autors norādījis, ka “Administratīvā procesa likumā ir nostiprināta pirmā sistēma”. Šādam apgalvojumam nevarētu piekrist tālāk minēto apsvērumu dēļ.

Administratīvā procesa likuma (turpmāk– APL) 107.panta ceturtajā daļā expressis verbis ir noteikts, ka, “lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu,⁵ tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas”.⁶ Arī APL 150.panta ceturtajā daļā noteikts, ka, “ja administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tiesa savāc tos pēc savas iniciatīvas”.⁷ Līdz ar to nav iespējams APL noteikto tiesas procesu pieskaitīt pie iepriekš minētās pirmās sistēmas, kur tiesa pati nevāc pierādījumus.

To nevar pieskaitīt arī otrajai sistēmai, jo tiesa administratīvajā procesā nevar “iestāties valsts pārvaldes iestādes vietā”. Administratīvā procesa tiesā būtība atbilstoši APL 103.panta pirmajā daļā noteiktajam ir “tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros,⁸ kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma izrietošo strīdu izskatīšana”. Tādējādi tiesa parasti nevar valsts pārvaldes iestādes vietā lemt par administratīvā akta lietderību.⁹ Tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai iestāde, izmantojot rīcības brīvību, ir rīkojusies tiesiski.¹⁰ Minētais atbilst varas dalīšanas principam,¹¹ kas ir katras demokrātiskas tiesiskas valsts neatņemama sastāvdaļa.

Tādējādi jāatzīst, ka APL paredzētā administratīvo lietu izskatīšanas kārtība tiesā neatbilst nevienai no minētajām sistēmām, jo administratīvajai tiesai ir pienākums nepieciešamības gadījumā pašai savākt pierādījumus lietā, bet tajā pašā laikā tiesa nevar iejaukties izpildvaras ekskluzīvajā kompetencē– pieņemt lēmumu par administratīvā akta lietderību.

Par tiesas aktīvo lomu procesā

Šeit autori vēlētos nedaudz plašāk aplūkot tiesas aktīvo lomu un tās nozīmi administratīvajā tiesas procesā. Māris Markovs rakstā, apskatot administratīvo lietu izskatīšanas vēsturisko attīstību Latvijā, ir pamatoti norādījis, ka “tiesai aktīva loma administratīvo lietu izskatīšanā bija piešķirta jau 1921.gada likumā “Par administratīvām tiesām””.¹² Arī analizējot patiesības noskaidrošanas principu Latvijas Civilprocesa kodeksā, Māris Markovs pamatoti minējis, ka “Latvijas Civilprocesa kodeksā bija paredzēta aktīva tiesas loma lietas apstākļu noskaidrošanā arī civillietās, bet tas gan nebija nosaukts par objektīvās izmeklēšanas principu”.¹³ Civilprocesa likumā¹⁴ savukārt darbojās civilprocesam raksturīgais sacīkstes princips,¹⁵ kas per se nepieļauj tiesas aktīvo lomu tādā izpratnē, kāda tā ir esošajā administratīvajā procesā tiesā,¹⁶ proti, ar tiesas aktīvo lomu ante omnia¹⁷ tiek saprasts, ka tā pati objektīvi noskaidro lietas apstākļus un nepieciešamības gadījumā savāc pierādījumus pēc savas ini­ciatīvas,¹⁸ kā arī dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus¹⁹ (objektīvās izmeklēšanas princips).