Atziņa skan: svarīgi ir nevis tas, kas tev ir, bet gan — kā tu to dabūji... Arvien biežāk, spēcīgāk un pamatotāk gan plašsaziņas līdzekļos, gan speciālistu aprindās šai sakarā izskan domas par to, ka pierādīšanas pienākums, kuru ir uzņēmusies valsts, reizēm ir pārāk smaga un dažreiz pat nepanesama nasta tikai vienam nesējam un tāpēc būtu sadalāma.

Pierādīšanas nastas pārnešanas (vai pārcelšanas) ideja vēl nav ieguvusi pat izstrādātas teorijas statusu, kad to zināmā mērā jau dzimšanas stadijā cenšas apkarot, lai pasludinātu par kaitīgu. Kādi tad ir biežāk sastopamie argumenti šīs idejas neatzīšanai? Vienlaikus nevarot pastāvēt divi standarti — nevainīguma un vainīguma prezumpcija. Likums, kas ieviesīs jauno prezumpciju, neizbēgami darbosies ekskluzīvi attiecībā uz noteiktu subjektu loku. Tiks apšaubītas pilsoņu īpašumtiesības un nebūs noteikts īpašuma apjoms, uz ko sāks darboties jaunā prezumpcija, kuru sāks attiecināt arī uz citām sfērām. Un visbeidzot tiek apšaubīta jaunās idejas pamatotība, jo pagaidām tā esot tikai politiska kampaņa.

Vērtējot ne tik daudz šādus argumentus, cik situāciju, prātā nāk tautas atziņa — kas nav pieķerts, tas nav arī zaglis. No tā izriet morāle, ka, veikli zagdams, paliksi nesodīts, jo pēc tam jau vairs neviens neprasīs, kur ņēmi.

Sava daļa taisnības ir abām pusēm, bet, lai ideja neietu bojā, vēl kārtīgi nedzimusi, būtu sīkāk jāpapētī augsne un attīstības perspektīvas zem šiem pagaidām vēl vārgajiem asniem, lai prognozētu ne tikai to, vai tie kādreiz spēs salauzt pašreizējo smago argumentācijas asfaltu, bet arī to, kādus augļus tie varētu nest.

Līdz ar to pietiekami interesanti un arī svarīgi ir modelēt dažādus iespējamos jaunās teorijas attīstības virzienus, kā arī tos ietekmējošos faktorus — vienas vai otras puses argumentāciju.