Sabiedrībā periodiski izraisās diskusija par to, vai Latvijā nepieciešami jauni apbalvojumi un vai jāreformē esošā apbalvojumu sistēma. Saeimā tiek iesniegti likumprojekti, piedāvājot ieviest jaunumus dažādu, ne Latvijas piešķirtu apbalvojumu nēsāšanas kārtībā. Izskan domas, vai ordeņi, kas kalpo arī kā atšķirības zīmes, demokrātiskā valstī nav pretrunā tās pilsoņu vienlīdzības idejai. Tādēļ šoreiz par to, kādi valsts apbalvojumi Latvijā ir bijuši un ir šobrīd un to, kāda ir mūsu kaimiņu un citu demokrātisko valstu pieredze šai jomā.

Latvijas Republikā augstākais un vienīgais apbalvojums tagad ir Triju Zvaigžņu ordenis. Tiesa, vēl ir 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme, taču tā ir tikai īpašas kategorijas goda nozīme.

Pirmskara Latvijā senākais apbalvojums bija Lāčplēša Kara ordenis (LKO), kuru nodibināja 1919.gada 11.novembrī1. Tikai 1920.gada 18.septembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma un 25.septembrī laikrakstā "Valdības Vēstnesis" tika publicēts Likums par Lāčplēša kara ordeņa statūtiem. Šis normatīvais akts līdz ar to ir pirmais likums, kas regulē ordeņu piešķiršanu mūsu valstī.

Toreizējais valdības oficiālais izdevums "Valdības Vēstnesis" 1922.gada 19.janvārī rakstīja: "[Satversmes sapulces sēdes] dienas kārtībā stāv Latvijas Republikas Satversmes likuma otrās daļas lasīšana pa pantiem. Ar dažiem papildinājumiem vai pārgrozījumiem pieņem pantus 87 — 102, pie kam 89.pantu, kurā teikts, ka Latvijā ordeņus un citas goda zīmes neizsniedz un viņas pilsoņiem nav tiesības tos pieņemt arī no citu valstu valdībām, nolemj pavisam strīpot."2 Ņemot vērā, cik sevišķa uzmanība pievērsta minētajai normai, jo par pārējiem pantiem vien teikts, ka tie akceptēti, būtu vērtīgi ielūkoties sēdes pierakstā.

Satversmes sapulces V sesijas 2.sēdē, kas notika 1922.gada 18.janvāra pievakarē, norisa Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas otrais lasījums. Jau minētajam 89.pantam bija piedāvāti 2 varianti, kurus nolasīja sekretāra biedrs Erasts Bite:

I variants "Latvijā ordeņus un citas goda zīmes neizsniedz un viņas pilsoņiem nav tiesības tos pieņemt no citu valstu valdībām. Šis noteikums neattiecas uz kaujas nopelniem armijā."

II variants "Pantu strīpot."

Pirmais par šo jautājumu izteicās Zemnieku savienības pārstāvis, LKO domes loceklis Jānis Goldmanis, kurš norādīja, ka visnotaļ mainīga ir to politiķu rīcība, kas vienubrīd iebilst pret kara ordeņiem, tad piedalās to piešķiršanā un visbeidzot vēlas laupīt iespēju valstī ieviest civilordeņus. Deputāts teica: "Tādēļ arī šis pirmais variants nekādā ziņā nebūtu pieņemams, bet gan strīpojams, lai turpmāk rastos iespēja izdot tādu likumu, ka varētu būt arī civilordenis Latvijā, jo mums ir ārzemnieki, kuri tik lielu labdarību pierādījuši Latvijai, ka pārāk nepareizi un netaisni būtu, ja mēs tiem neizsniegtu pat mazāko pateicības zīmi kaut vai ordeņa veidā." 3

Debatēs sociāldemokrāts Pauls Kalniņš aizstāvēja pirmo variantu. Viņš nenoliedza, ka sociāldemokrāti LKO dibināšanas laikā pretojušies visiem ordeņiem, un norādīja, ka arī turpmākā rīcība ir šādas politikas ieturēšana. "Es jau savā laikā aizrādīju še, ka piešķiršana un izdalīšana nekādā ziņā visus nevar apmierināt," Augstajā Sapulcē teica P.Kalniņš. "Arvienu paliks kareivji, kuri varonīgi cīnījušies, no ordeņa domes neievēroti un tiem paliks arī rūgtums sirdī, ka viņi nav atrasti par ordeņa cienīgiem. Cik labi nelemtu ordeņa dome — vienai daļai paliks tas rūgtums, ka viņu cīņas nav atzītas par cienīgām apbalvot ar ordeni.