Berga Satversmes grozījumu projekti

Dipl.iur. Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes maģistrants

1922.gada 15.februārī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas Satversmes pirmo daļu, kas noteica valsts iekārtas pamatprincipus un valsts varas orgānus un to pilnvaras. Satversmei bija paredzēta arī otrā daļa par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem, taču šo daļu 1922.gada 5.aprīlī Satversmes sapulce noraidīja. Tā nu valsts pamatlikumam sanāca dzimšanas diena ar atpakaļejošu datumu, jo 1922.gada 15.februārī vēl bija grūti prognozēt otrās daļas kļūmīgo likteni.¹

Tomēr zināms pamats līksmībai bija arī 15.februārī, jo tika pieņemta atbilstoši tālaika konstitucionālisma izpratnei svarīgākā valsts konstitūcijas daļa– instrumentālā daļa, kas noteica valsts varas īstenošanas kārtību. Atšķirīgas gan bija pašu Satversmes tēvu domas par viņu gara darba tālāko likteni. Oto Nonācs atzina, ka Satversme noteikšot valsts iekārtu uz paaudžu paaudzēm, uz ko Arveds Bergs rezignēti piezīmēja, ka “viņa var būt arī uz ļoti īsu laiku”.²

Šajā rakstā aplūkosim spožākā starpkaru parlamentārisma perioda konstitucionālo tiesību praktiķa Arveda Berga³ centienus labot Satversmes trūkumus, kuri atklājās tās funkcionēšanas laikā un lielā mērā sekmēja 1934.gada 15.maija apvērsumu, piedāvājot alternatīvu valsts iekārtas attīstības ceļu.

Abats Sjejess un Arveds Bergs

Vēsturiskās paralēles ir bīstamas, jo katra persona un notikums ir unikāls un atkarīgs no tik daudzām nejaušībām un iepriekš noteiktām likumsakarībām, ka mēģinājumi pagātnes tēlos saskatīt mūsdienu politiķu līdziniekus un prognozēt vēsturisko notikumu ritumu bieži vien jau iepriekš ir neveiksmei nolemti. Tajā pašā laikā zināmu paralēļu un līdzību meklēšana vēstures notikumos un izcilu personību dzīves gājumos vienmēr ir bijusi ļoti populāra. Jau Plūtarhs savu darbu par antīkās pasaules valstsvīriem konstruēja, pa pāriem analizējot izcila grieķa un romieša dzīves gājumu.⁴ Šāds paņēmiens neapšaubāmi piešķir stāstījumam dzīvīgumu, paverot iespējas analīzei un prognozēm.

Sākot Arveda Berga izstrādāto Satversmes grozījumu projektu analīzi, tomēr vienu vēsturisku salīdzinājumu ir iespējams izdarīt. Pieturas punktu šādam salīdzinājumam ir devis pats Arveds Bergs. Leģendārajā “Latvja” ievadrakstā, kas jau savā kodolīgajā nosaukumā ietvēra visa starpkaru parlamentārisma perioda trāpīgu raksturojumu, viņš rakstīja: “Vēsture liekas atkārtojamies. Mazākais, daži viņas notikumi liekas rakstīti ar vienu un to pašu roku”.⁵ Šajā rakstā Arveds Bergs salīdzinoši analizēja Francijas 1791.gada Konstitūcijas un Satversmes pamatā esošās valststiesību idejas un uz 1791.gada Konstitūcijas bankrota rēķina mēģināja prognozēt arī Satversmes maiņu.

Attīstot tālāk šo Arveda Berga aizsākto vēsturisko paralēli, varētu atzīt, ka Arveds Bergs ir latviešu demokrātiskā valstiskumu abats Emanuēls Žozefs Sjejess.⁶ Abats Sjejess bija Nacionālās asamblejas prezidents, kurš deva nenovērtējamu ieguldījumu Francijas 1791.gada Konstitūcijas izstrādē, lielā mērā teorētiski pamatojot Žana Žaka Ruso idejas par tautas suverenitāti praktisku īstenošanu.⁷ Tikpat redzama loma Satversmes izstrādē bija arī Arvedam Bergam. Šo faktu savās atmiņās apliecinājis Fēlikss Cielēns– “viņš bija labs jurists, zināja arī valststiesības, spēja īsi un skaidri mutiski izteikt savas domas un labā juridiskā valodā formulēt savus priekšlikumus rakstveidā.