Valsts juridiskā palīdzība: kurš to saņem un kurš sniedz

Diskusijā piedalās: Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore Elita Stivriņa (no labās), Juridiskās palīdzības administrācijas direktors Juris Jansons, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes locekle Guna Kaminska, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Juridiskās prakses un palīdzības centra direktore Sandra Zīle Gereiša un zvērināts advokāts Kārlis Ielejs. Sarunu vada žurnāla “Jurista Vārds” galvenā redaktore Dina Gailīte.

“Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības”, “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā”, “Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību”– dažas no Satversmes normām, kas garantē Latvijas iedzīvotāju tiesības uz taisnīgu un pieejamu tiesu. Līdzīgas normas atrodamas arī citu valstu konstitūcijās un likumos. Taču dzīves realitāte no tiesiskās “jābūtības” diemžēl atšķiras, un ne tikai Latvijā. Lielai sabiedrības daļai savu interešu aizstāvība tiesā ir ne vien finansiāli, bet arī psiholoģiski nepieejama. Joprojām dzīvs ir priekšstats, ka ar “stipru lauzties un bagātu tiesāties” ir pasākums bez cerībām uz pozitīvu rezultātu. Šai situācijai par pierādījumu kalpo gan statistika par nesamērīgi lielo sabiedrības daļu, kas Latvijā cīnās ar nabadzību un tādējādi nevar pat sapņot par jurista noalgošanu, gan medijos plaši atspoguļoti krāpšanas gadījumi, kuros veci un/vai trūcīgi cilvēki nezināšanas dēļ zaudē savu pēdējo kapitālu– vērtīgu nekustamo īpašumu. Sāpīgo pāri darījuma un bezspēcības sajūtu vēl paspilgtina informācija par korupciju tiesu sistēmā, lielajiem juristu honorāriem utt.

Taču ir arī vairāk vai mazāk veiksmīgi mēģinājumi šo situāciju mainīt. Eiropas valstīs šādi pasākumi tiek veikti jau gadu desmitiem, un to galvenais uzdevums: paaugstināt tiesu varas pieejamību plašam sabiedrības lokam. Parasti tas izpaužas kā valsts nodevu samazināšana tiesās (vai noteiktu sabiedrības grupu atbrīvošana no to maksāšanas), kā arī valsts finansēta juridiskā palīdzība iedzīvotājiem (konsultācijas, pārstāvība tiesās u.c.)¹.

Latvijā jau tradicionāli valsts nodrošina aizstāvību kriminālprocesā (piesaista un apmaksā advokātu, ja aizdomās turētais vai apsūdzētais to pieprasa). Samērā jauns ir valsts juridiskais atbalsts iedzīvotājiem civilprocesā, administratīvajā procesā un kriminālprocesā (cietušajam).

Pagājušā gada 1.jūnijā stājās spēkā Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums, kura mērķis ir “veicināt personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, nodrošinot valsts garantētu finansiālu atbalstu juridiskās palīdzības saņemšanai”.

Likums nosaka personu loku, kam ir tiesības uz šādu palīdzību, kā arī personas, kas var kļūt par palīdzības sniedzējiem, valsts sniegtās juridiskās palīdzības apjomu katrā no procesu veidiem (gan ārpus tiesas, gan tiesā), kā arī šīs palīdzības sniegšanas un saņemšanas kārtību. Saskaņā ar šo likumu 2006.gada janvārī darbu sāka jauna Tieslietu ministrijas padotības iestāde– Juridiskās palīdzības administrācija, kura atbild par juridiskās palīdzības sniegšanu, gan pieņemot lēmumus par palīdzības piešķiršanu (vai atteikumu) konkrētai personai, gan administrējot šim mērķim piešķirtos valsts budžeta līdzekļus.

Elita Stivriņa

Juris Jansons

Sandra Zīle Gereiša

Guna Kaminska

Kārlis Ielejs

Attiecībā uz valsts garantēto aizstāvību kriminālprocesā administrācija pagaidām gan veic tikai advokātu darba apmaksu (aizstāvi šobrīd nozīmē procesa virzītājs), taču, sākot ar 2007.gadu, saskaņā ar Kriminālprocesa likumu administrācija būs atbildīga arī par aizstāvja nodrošināšanu.

Pirmos darbības mēnešus administrācija aizvada visai lielā šaurībā Raiņa bulvārī, taču, jau sākot ar 1.maiju, tā pārcelsies uz bijušās rūpnīcas VEF galveno ēku Brīvības gatvē 214, kur iestāde izvietosies plašākās telpās, kas būs piemērotas juridiskās palīdzības lūdzēju apkalpošanai, kuru skaits, augot administrācijas atpazīstamībai, jādomā, ievērojami pieaugs.

Līdz ar juridiskās palīdzības sistēmas izveidi var uzskatīt, ka arī Latvijā valsts ir sniegusi atbalsta roku tiem iedzīvotājiem, kuri paši nespēj “nopirkt” jurista padomu.

Savukārt juristiem jaunā kārtība ir vēl viens veids, kā “pārdot” savas profesionālās zināšanas, šoreiz– par valsts piešķirtu naudu. Tomēr pagaidām interese nav bijusi pārāk liela ne no vienas puses– nedz no iedzīvotājiem, kuri varētu lūgt juridisko palīdzību, nedz no juristiem, kuri šo palīdzību varētu sniegt un par to saņemt samaksu no valsts (līgumus par valsts apmaksātās juridiskās palīdzības sniegšanu ar administrāciju noslēguši tikai mazliet vairāk nekā 40 advokāti).

Tālāk lasāmajai disk