Rakstu publicēšanai ieteicis zv. advokāts, LU Juridiskās fakultātes lektors Mg. iur. Lauris Liepa.

Šā raksta mērķis ir analizēt Latvijā pastāvošo situāciju noziedzības apkarošanas un prevencijas jomā, aplūkot spēkā esošos normatīvos aktus šaujamieroču aprites jomā un noteikt normatīvo aktu un to piemērošanas prakses atbilstību Satversmē noteiktajiem cilvēktiesību aizsardzības principiem.

Diez vai var apšaubīt faktu, ka Latvijā pastāv ievērojams noziedzības līmenis. No Valsts policijas publicētās statistikas izriet, piemēram, ka tikai 2005.gada pirmajos sešos mēnešos Latvijā reģistrēti 26 378 noziedzīgi nodarījumi.¹ Arī plašsaziņas līdzekļi katru dienu ziņo par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem.²

Tāpat nav noliedzams arī tas, ka valsts iestādes un amatpersonas, tajā skaitā tiesībsargājošās iestādes, objektīvu iemeslu dēļ pilnībā nevar garantēt iedzīvotāju tiesību aizsardzību pret prettiesiskām darbībām. Tādēļ ir loģiski prezumēt, ka privātpersonām jābūt iespējai patstāvīgi aizstāvēt savas tiesības, it īpaši situācijās, kad tās tiek apdraudētas ar citu personu faktiskajām prettiesiskām darbībām, piemēram, slepkavības, laupīšanas vai zādzības gadījumos. Šādas tiesības ir formulētas Krimināllikuma 29.pantā, kas regulē personu tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos pret krimināltiesiskiem apdraudējumiem.

Taču iepriekšminēto tiesību formāla pastāvēšana nerada nekādu pozitīvu efektu, ja personām nav iespējas efektīvi īstenot šīs tiesības. Jāatzīmē fakts, ka personu iespējas efektīvi aizsargāt savas tiesības šādos gadījumos ir stipri atšķirīgas, proti, tās ir ļoti cieši saistītas ar konkrēto personu– šīs iespējas noteic personas fiziskais spēks, psiholoģiskā sagatavotība un veselības stāvoklis. Līdz ar to tiek radīta diskriminējoša situācija, kad gan fiziski spēcīgie noziedznieki gūst priekšrocības savu potenciālo upuru priekšā, gan personas ar mazāku fiziskās sagatavotības līmeni tiek pakļautas lielākam riskam nekā fiziski spēcīgās personas.