Piezīmes par vides tiesībām

Vērtējot Senāta spriedumu lietā Nr.SKA-255

M Jur (Dist) (Oxon), M Phil (Dist) (Oxon) Mārtiņš Paparinskis, D Phil (Oxon) students, AHRC un Commercial Bar stipendiāts

Autors Administratīvajā apgabaltiesā un Senātā pro bono pārstāvēja Pieteicēju. Autors pateicas Mārim Lejniekam, Aigai Grišānei, Jānim Plepam un Sandijam Statkum par vērtīgajiem komentāriem un aso kritiku. Pateicība nenozīmē šo personu piekrišanu rakstam kopumā vai atsevišķiem tajā paustajiem argumentiem. Rakstā pausts tikai un vienīgi autora personiskais viedoklis.

I. Ievads

2006.gada 22.jūnijā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments pieņēma spriedumu lietā Nr. SKA-255¹ (turpmāk – spriedums), kas bija ierosināta pēc Enesas S. (turpmāk – Pieteicēja) pieteikuma pret Rīgas domi (turpmāk – Atbildētājs). Spriedums deva Senātam iespēju izteikt savu viedokli par vairākiem neviennozīmīgiem tiesību jautājumiem ar lielu praktisku nozīmi. Cita starpā Senāts izvērsti analizēja Pieteicējas subjektīvo publisko tiesību esamību un to aizskāruma pamatotību.

Senāta nolēmumi pamatoti bauda ļoti lielu autoritāti. A fortiori šis apsvērums ir attiecināms uz konkrēto spriedumu ar tā izvērsto un ļoti pārliecinošo tiesisko un tiesībpolitisko argumentu analīzi. Šķiet diezgan nepārprotami, ka Senāta izskaidrotā tiesību interpretācija kļūs par sabiedrības tiesību apjoma un satura locus classicus, vadot tiesisko attiecību dalībnieku un tiesību normu piemērotāju attiecības tuvākajā nākotnē.

Šī komentāra mērķis ir tuvāk izvērtēt Senāta argumentus attiecībā uz sabiedrībās tiesībām piedalīties ar vidi saistītu jautājumu apspriešanā, kur Senāts atzina apgabaltiesas spriedumā doto plašo interpretāciju par nepamatotu. Autors izvirzīs un centīsies pamatot tēzi, ka šis spriedums, lai gan ļoti pārliecinošs konkrētajā lietā, ir izskaidrojams ar īpašajiem faktiskajiem, procesuālajiem un tiesiskajiem apstākļiem, un tā ratio, iespējams, nebūtu attiecināms uz citām līdzīgām lietām. Ar šo tēzi autors nekādā gadījumā nemēģina mazināt sprieduma pārliecinošo spēku konkrētajā lietā.

II. Spriedums un vides tiesības

Senāta tiesību normu interpretācija šķiet īpaši pārliecinoša tiesībpolitisko apsvērumu gaismā, ko pirms konkrēto argumentu izvērtēšanas ir vērts citēt in extenso:

“[..] ir jāņem vērā, ka būvatļauja bieži ir administratīvais akts ar dubultu ietekmi. Atļauja būvēt bieži skar ne tikai šīs atļaujas adresātu, bet arī citu personu tiesības vai tiesiskās intereses. Un otrādi – izsniegtā būvatļauja skar ne tikai apkārtējo cilvēku tiesības vai tiesiskās intereses, bet arī tās saņēmēja tiesības. Un abas tiesiskās intereses ir vienlīdz nozīmīgas un aizsargājamas. Tiesas kompetencē ir samērot šīs intereses un nepieļaut nepamatotu aizskārumu kādai no tām. Turklāt, ņemot vērā, ka ar būvniecību saistītie tiesas procesi bieži var radīt būtiskus zaudējumus kādam no procesa dalībniekiem, svarīgi ir pēc iespējas risināt šos jautājumus jau pieteikuma pieņemšanas stadijā, apsverot jautājumu par publisko subjektīvo tiesību esamību konkrētajā gadījumā.”²

No Senāta perspektīvas, konkrētajā lietā saduras divas fundamentālas intereses. No vienas puses, būvnieka leģitīmā interese ir izmantot pašvaldības izsniegto būvatļauju un veikt būvniecību uz īpašuma. No otras puses, apkārt esošajām personām ir tiesības un tiesiskā interese piedalīties dažādu ar būvniecību saistītu jautājumu apspriešanā. Tā kā tiesas procesa laikā būvniekam nebūtu iespēju izmantot savu leģitīmo interesi, Senāta tiesībpolitiskā analīze norāda uz diviem galvenajiem principiem: pirmkārt, pēc iespējas samērot tiesības jau pieļaujamības stadijā; otrkārt, nenonākt pie absurda rezultāta, kas ignorētu būvnieku leģitīmās intereses.

Balstoties uz šiem apsvērumiem, Senāts izvirzīja piecus argumentus. Pirmkārt, lietas, kas izriet no būvniecības tiesiskajām attiecībām, ir prima facie vērtējamas caur īpašumtiesību prizmu.³ Otrkārt, jēdziens “vide” tiesību normās ir interpretēts ļoti plaši.⁴ Treškārt, ja šai plašajai interpretācijai tiktu piemērots likuma “Par vides aizsardzību” procesuālais regulējums, subjektīvas publiskās tiesības jēdziens zaudētu jebkādu ierobežojošu saturu, jo jebkura persona varētu apstrīdēt jebkuru būvniecību.⁵ Treškārt, balstoties uz šo analīzi, Senāts definēja subjektīvo publisko tiesību esamības un to aizskāruma kritērijus. Subjektīvās publiskās tiesības pastāvētu gadījumā, ja pieteikums būtu saistīts ar būvniecības ietekmi uz vidi stricto sensu.⁶ Subjektīvās publiskās tiesības būtu aizskartas gadījumā, ja varētu nepārprotami konstatēt, ka ietekme uz vidi ir būtiska.⁷ Konkrētajā gadījuma neviens no šiem kritērijiem nebija izpildīts.

Autora perspektīva nedaudz atšķiras no Senāta redzējuma. Pirms pievērsties tās izklāstam, ir jāpaskaidro trīs caveat. Pirmkārt, lai gan autora viedoklis atšķiras no spriedumā ietvertās interpretācijas, spriedums neizslēdz autora pozīciju. Administratīvās apgabaltiesas spriedums, kura tiesiskums ir izvērtēts spriedumā, pamatoja subjektīvo publisko tiesību esamību diezgan kodolīgā veidā.⁸ Tādēļ Senāta pozīciju, noraidot apgabaltiesas interpretāciju, ir iespējams lasīt tikai kā nepiekrišanu apgabaltiesas argumentiem in concreto. Vides tiesību aizskārums konkrētajā lietā bija diezgan neacīmredzams, tādēļ galvenais strīds bija par dokumentētā pamatojuma pietiekamību. Līdz ar to Senāta interpretācija varētu būt motivēta ar vides elementu neacīmredzamo raksturu, kas varētu atšķirties lietās ar skaidru vides tiesību aizskārumu. Atsevišķu tiesisku argumentu noraidīšana vai nepieminēšana var tikt izskaidrota arī no intertemporālo tiesību perspektīvas.

Otrkārt, autors lielā mērā piekrīt Senāta formulētajiem tiesībpolitiskajiem apsvērumiem. Pastāvošais tiesiskais regulējums attiecībā uz būvniecības apspriešanu vides aizkāruma jomā nav dažādu tiesību interešu labākās sabalansētības paraugs.

Plaši formulētie materiālo un procesuālo normu sastāvi, kas neparedz īpašu regulējumu būvniecības apspriešanai, var novest pie neprognozējami ilgas būvniecības procesa apturēšanas, pat ja causa ir acīmredzami nepamatota. Šāda iespēja, neprognozējami pārdalot būvniecības līgumos atspoguļoto risku, negatīvi ietekmē tiesisko un komerciālo paredzamību, un to var vērtēt tikai noraidoši. Galvenais kritikas elements ir nevis tiesiskā regulējuma materiāltiesiskā nelabvēlība būvniekam, bet gan tieši šī regulējuma un tā piemērošanas neparedzamība. Ir vietā atsaukt atmiņā aksiomātisko tēzi, ka nelabvēlīgas un skaidras tiesību normas ir biznesam labvēlīgākas kā iespējami labvēlīgas, jo skaidru risku ir iespējams atrunāt un regulēt dažādiem tiesību līdzekļiem.

Treškārt, autors tikpat lielā mērā piekrīt Senāta secinājumu taisnīgumam. No vienas puses, Senāts pietiekami šauri interpretē potenciāli ļoti plašās tiesības piedalīties vides jautājumu apspriešanā, lai ierobežotu to piemērošanu uz atsevišķām īpašām lietām. Tajā pašā laikā Senāts akceptē daudz pragmatiskākās un paredzamākās kaimiņu tiesības piedalīties būtisku jautājumu apspriešanā. No šādas perspektīvas sprieduma ratio līdzsvaro visu interesēto pušu intereses, noraidot neprognozējamās vides jautājuma apspriešanas tiesības un atzīstot daudz paredzamākās kaimiņu tiesības, uz kuru pamata in casu tika atzīta gan subjektīvā publiskā tiesība, gan tās prettiesisks aizskārums.