Sevišķā tiesāšanās: nolēmumu un tiesvedību nesavienojamība

Civilprocesa likuma 637.pants

Mg.iur. Baiba Rudevska, LU doktorante

2006.gada mēnešraksta “Likums un Tiesības” jūnija un jūlija numuros¹ autore publicēja rakstu par tiesu nolēmumu un tiesvedību nesavienojamību Civilprocesa likuma (CPL) 637.panta izpratnē, kas ietvēra arī toreiz Saeimā izskatāmajā likumprojektā piedāvātās šī panta redakcijas² analīzi. Vienlaikus minētajā rakstā tika iekļauti vairāki diskutējami jautājumi gan par CPL normu interpretāciju, gan par 637.panta pašreizējās un piedāvātās redakcijas piemērotību CPL sistēmai.

Tomēr autore uzskata, ka atsevišķa uzmanība ir jāpievērš jautājumam par minētās normas un tās Saeimā trešajā lasījumā pieņemtās³ jaunās redakcijas piemērotību sevišķās tiesāšanās kārtības lietām. Tādēļ šī raksta mērķis ir aplūkot pavisam konkrētu ar CPL 637.pantu saistītu problēmu, proti, tā ir tādu nolēmumu (arī tiesvedību) nesavienojamība, no kuriem viens nolēmums pieņemts (viena tiesvedība uzsākta) prasības kārtībā, bet otrs (otra)– sevišķās tiesāšanās kārtībā. Taču vispirms aplūkosim gan šobrīd spēkā esošās, gan Saeimā pirmajā un trešajā lasījumā pieņemtās normas tekstus (sk. tabulu Nr.1).

Dažas iepriekšējas piezīmes

Pirms pievērsties konkrētās problēmas analīzei, autore vēlētos lasītājam nedaudz atgādināt dažus svarīgākos jautājumus, kuri jāņem vērā diskusijā par divu tiesu nolēmumu vai tiesvedību nesavienojamību.

Pirmkārt, CPL 637.pants (gan pašreizējā, gan valdības piedāvātajā, gan Saeimā trešajā lasījumā pieņemtajā redakcijā) attiecas uz tiesu nolēmumu starptautisko un Eiropas Savienības (ES) līmeni. Citiem vārdiem, vai nu tikai viens no nolēmumiem būs Latvijas tiesas nolēmums (otrs– ārvalsts tiesas nolēmums), vai arī abi būs dažādu ārvalstu nolēmumi.

Savukārt divu tiesvedību gadījumā viena no tām obligāti būs Latvijā notiekoša tiesvedība.

Otrkārt, pašreizējā 637.panta redakcijā kā divu tiesu nolēmumu (arī tiesvedību) nesavienojamības atrisināšanas paņēmiens ir ietverts laika ziņā pirmā pieņemtā nolēmuma (pirmās ierosinātās tiesvedības) prioritātes princips. Taču jaunajā redakcijā atsevišķās lietu kategorijās⁴ ir paredzēts ieviest arī laika ziņā pēdējā pieņemtā nolēmuma (pēdējās ierosinātās tiesvedības) prioritātes principu.⁵

Treškārt, nolēmumu nesavienojamība teorētiski var rasties četros gadījumos:

1) lietā starp tām pašām pusēm, par to pašu prasības priekšmetu un uz tā paša pamata (triju elementu kopums);

2) lietā par to pašu prasības priekšmetu un uz tā paša pamata (divu elementu kopums)⁶;

3) lietā starp tām pašām pusēm (viena elementa esamība);

4) ja neviens no minētajiem elementiem nav kopīgs.

Pašreizējais CPL 637.pants paredz tikai triju elementu kopumu, savukārt jaunajā redakcijā ir ietvertas dažādas to variācijas: nolēmumu nesavienojamības gadījumā tiek saglabāta esošā pieeja– ir vajadzīgs triju elementu kopums (tās pašas puses, tas pats prasības priekšmets un pamats). Savukārt tiesvedību nesavienojamībai paredzēts tikai viens kopīgs elements– tās pašas puses.⁷

Jāiegaumē, ka divu tiesvedību gadījumā triju elementu kopums veido lis alibi pendens⁸ situāciju. Attiecīgi pārējo elementu kombinācijas var veidot saistīto tiesvedību esamību.

Ceturtkārt, interpretējot normas par nolēmumu vai tiesvedību nesavienojamību, jāatceras viena būtiska, bet praksē varbūt ne tik bieži izmantota interpretācijas tehnika, proti, argumentum a fortiori.⁹ Piemēram, tiesību norma noteic: “ārvalsts tiesas nolēmumu neatzīst, ja tas nav savienojams ar Latvijas tiesā jau agrāk uzsāktu tiesvedību starp tām pašām pusēm”. Ir skaidrs, ka šeit runa ir tikai par pušu identitāti. Taču minētā norma piemērojama arī tad, ja ārvalsts nolēmums būs nesavienojams ne tikai ar Latvijā uzsāktu tiesvedību starp tām pašām pusēm, bet arī par to pašu prasības priekšmetu un/vai pamatu. Kā redzams, šeit uzskatāmi parādās slēdziens “no mazākā uz lielāko” (argumentum a minori ad maius), proti, ja jau neatzīst tādu ārvalsts nolēmumu, kas ir nesavienojams ar Latvijā uzsāktu tiesvedību starp tām pašām pusēm, tad vēl jo vairāk netiks atzīts nolēmums, kas ir nesavienojams ar tiesvedību lietā starp tām pašām pusēm, par to pašu prasības priekšmetu un/vai uz tā paša pamata. Tādējādi atkarībā no normas teksta interpretācijas ceļā kopīgo elementu kombinācijas var tikt pakārtotas virzienā “no mazākā uz lielāko”, bet ne otrādi.

Piektkārt, nolēmumu nesavienojamības jēdziens ir izprotams tādējādi, ka šiem diviem nolēmumiem ir jābūt vienam otru izslēdzošiem. Citiem vārdiem sakot, tie ir nesavienojami, ja faktu konstatācija vai tiesiskie secinājumi par tiem pašiem jautājumiem ir savstarpēji izslēdzoši.¹⁰ Taču, pēc autores domām, ja tiek prasīts visu triju elementu kopums, tad jēdziens “nesavienojams” ir interpretējams tādējādi, ka visu šo triju elementu kopums jau pats par sevi veido nolēmumu nesavienojamību. Grūti iedomāties, ka Latvijā varētu atzīt ārvalsts nolēmumu (pat ja tas tiesisko seku ziņā nebūtu pretrunā ar Latvijas tiesas nolēmumu) lietā starp tām pašām pusēm, par to pašu prasības priekšmetu un pamatu.

Pie šāda secinājuma var nonākt, arī aplūkojot CPL no tā sistēmas viedokļa. CPL 132.panta pirmās daļas 5.punkts noteic: “Tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja strīdā starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata ir likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums vai lēmums izbeigt tiesvedību sakarā ar prasītāja atteikšanos no prasības vai pušu izlīguma apstiprināšanu.” Savukārt saskaņā ar CPL 223.panta 3.punktu “tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums, kas taisīts strīdā starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata, vai arī tiesas lēmums, ar kuru izbeigta tiesvedība”. Tātad CPL nepieļauj divu Latvijas tiesu nolēmumu esamību lietā starp tām pašām pusēm, par to pašu prasības priekšmetu un uz tā paša pamata. Tad kādēļ lai šis likums pieļautu divu– Latvijas un ārvalsts tiesas– nolēmumu esamību vai divu ārvalstu tiesu nolēmumu esamību Latvijas teritorijā? Jāsecina, ka triju elementu kopuma gadījumā likumā nebūtu jāiekļauj prasība, lai šie nolēmumi arī pēc satura būtu nesavienojami.

Sestkārt, tiesvedību nesavienojamības jēdziens 637.panta kontekstā¹¹ ir saprotams šādi: pastāv divas paralēlas tiesvedības, no kurām viena (ārvalstī ierosinātā) jau beigusies ar spēkā esošu nolēmumu, bet otra (Latvijā ierosinātā) vēl nav izskatīta.