Raksta autore turpina aplūkot jautājumus, kas aizsākti iepriekšējā rakstā “Kad saduras vārda brīvība un un personas gods un cieņa” (JV Nr.39 , 03.10.2006.)

Savā ziņā ir gandrīz neiespējami definēt aizsargājamo runu, tādēļ ASV Augstākā tiesa ir izvēlējusies konkrētās pieejas metodi un ne visa publiskās intereses runa (plašā nozīmē) pēc šīs metodes ir atļauta. Tēlaini izsakoties, pār to klājas konstitucionālās aizsardzības ēna. Lietā Times v. Firestone biznesmeņa sieva netika atzīta par publisku figūru, jo viņas šķiršanās procesa fakti nav tik svarīgi, lai lietai piemērotu actual malice standartu. Lietā Wolston v. Reader’s Digest Association prasītājs bija radinieks personai, kas iesaistīta “krievu spiegu” lietā. Tiesa nolēma, ka privātpersonas nekļūst par publiskām personām tikai tāpēc, ka tās ir iesaistītas publiskās intereses lietā, pašām to negribot. Tas liecina, ka actual malice nav jāattiecina uz visām publiskās intereses lietām, ko apliecina arī Augstākās tiesas prakse lietā Dun & Bradstreet, Inc. v. Greenmoss Builders, Inc.³

Minētās tiesas lietu apskats liek konstatēt, ka konstitucionālā aizsardzība (actual malice standartā) tiek piemērota vienīgi apmelojošiem izteicieniem par publiskiem strīdus jautājumiem un politiskajai runai. Tas faktiski radies pēc atbildes uz jautājumu – kādos gadījumos mēs kā sabiedrība raizējamies, ja persona atsakās publicēt acīmredzami apmelojošu materiālu, nezinot, ka tas tāds ir? Atbilde varētu būt: kad klusēšana ir sliktāka nekā aizskārums. Tādējādi tieši politiskie jautājumi un publiskie strīdus jautājumi var būt tādi, uz ko iespējams attiecināt prasītājam nelabvēlīgo actual malice standartu.⁴

Tādējādi publikāciju vai runu (speech) veidus var apskatīt kā nogriezni (jeb kā koordinātu asi): no vienas puses, tā ir politiska publikācija, no otras tāda publikācija, kas skar privātus jautājumus.⁵ Līdzīgs politiskajai runai ir publisks strīdus jautājums (public issue vai controversy).⁶ Tad seko publiskā interese (public interest/speech on issues of public interest), kas ietver plašu neprivātu jautājumu spektru, ko varētu apzīmēt kā sabiedriskas (publiskas) nozīmes (angliski varētu būt analogs public concern) jautājumu. Šis publiskās nozīmes jautājums varētu būt definējams (aprakstāms) kā tāds, kam ir plašs mērogs, tomēr tas nav strīdus jautājums nopietnības ziņā, bet kas ir atšķirīgs, teiksim, no aktiera atrašanās uz skatuves izrādes laikā alkohola reibumā, vai arī kas ir nopietns jautājums lokālā mērogā.

Jau minētā Austrālijas tiesu prakses maiņa norāda, ka mūsdienās ir grūti nodalīt, kas ir politisks, kas – publisks jautājums. (Ja kritizējam McDonalds par tā reklāmas ietekmi uz bērniem, kādēļ tas nevarētu būt politisks izteiciens?) Indivīdu tiesības un intereses demokrātiskā valstī nav saistītas tikai ar balsošanu, un bieži vien procesi, kas nav tieši attiecināmi uz politiku, var būt ar tikpat nozīmīgu ietekmi.