Pirms pievērsties jebkādai tiesiskai analīzei, jāatzīst, ka “Jurista Vārda” piedāvājumu paust viedokli par starptautisko tiesību aspektiem likumprojektā “Par atbalstu ebreju kopienai” (turpmāk – “Likumprojekts”) autors uzņēmās diezgan negribīgi. Tā iemesls ir autoru pašu pārsteigušais pilnīgais un absolūtais tiesiskās fantāzijas trūkums šajā jautājumā. Visi Likumprojekta tiesiskie un tiesību politikas aspekti autoram šķiet kristālskaidri. Ja tādi autora ļoti cienīti juristi kā Andris Grūtups un Māris Skudra nebūtu pauduši savu kritisko viedokli, autoram nāktos atzīt sevi par necienīgu uzņemties advocatus diaboli lomu.¹ Ņemot vērā šo kritiku, autors izvērtēs būtiskākos pro un contra argumentus no nacionālo un starptautisko tiesību perspektīvas, kā arī ņemot vērā citu valstu praksi, koncentrējot analīzi uz pēdējiem diviem jautājumiem.

Viens no argumentiem pret Likumprojektu ir saistīts ar tā neatbilstību mantošanas tiesības, denacionalizācijas procesu un tiesību pārņēmējus regulējošām likumu normām. Šāda tēze izraisa pārdomas vairākos līmeņos. Pirmkārt, no tiesību normu hierarhijas viedokļa, lex posterior derogat legi priori. Ja vēlāks normatīvs akts satur citādu tiesisku regulējumu nekā agrāks normatīvs akts ar tādu pašu juridisku spēku, tiek piemērots vēlākais normatīvais akts. Tēze par to, ka “likums A nevar tikt pieņemts, jo likums B paredz citādu regulējumu”, ir mulsinoša. Ja Likumprojekts paredz citādu regulējumu kā Civillikums vai citi likumi, tad tā spēkā stāšanās gadījumā tiek piemērots Likumprojekts. Likumdevēja rīcības brīvību ierobežo Satversme un starptautiskās tiesības, nevis spēkā esošie likumi. Otrkārt, apstāklis, ka likuma norma var tikt raksturota kā “fundamentāla” kādas tiesību nozares ietvaros, nebūt nenozīmē, ka uz to nebūtu attiecināms lex posterior. Būtiskas (“fundamentālas”) likuma normas juridiskais spēks ir tieši tāds pats kā nebūtiskas (“nefundamentālas”) likuma normas spēks. Likuma normas būtiskums kādā tiesību nozarē nevar tikt skatīts atrauti no tiesību sistēmas. Bez privātajām tiesībām pastāv arī publiskās tiesības. Bez civiltiesībām pastāv arī administratīvās un konstitucionālās tiesības.² Treškārt, jebkurā gadījumā tiesību normas būtiskums neizriet no tās ilglaicīguma kādā tiesību sistēmā. Pārfrāzējot Olivera Holmsa (Oliver Wendel Holmes, Jr.) vārdus, ir nedaudz nožēlojami par vienīgo pamatu tiesību normas pārliecinošajam spēkam uzskatīt to, ka tā ir tikusi radīta Bunges laikā.³

Visbeidzot, lai gan par šiem argumentiem ir viegli ironizēt, tie parāda atšķirīgas filozofiskas koncepcijas par tiesību lomu sabiedrības dzīvē. Viens viedoklis būtu uzskatīt tiesību sistēmas ideālo harmoniju par mērķi per se un nepieļaut neparedzētām sociālām parādībām šo harmoniju sagraut. Cits skatījums pasvītrotu tiesību būtisko lomu sociālo attiecību noregulēšanas procesā, kur tiesības ir līdzeklis noteiktu sociālu mērķu sasniegšanai.⁴ Pastāvošo tiesību normu interpretācijā “statiskais” modelis autoram šķiet pārliecinošāks,⁵ bet likumdošanas procesā nepieciešamība ņemt vērā mainīgos un neparedzētos apstākļus šķiet diezgan acīmredzama.