Arnis Buka, Kristīne Jarinovska, LU Juridiskās fakultātes studenti, — "Latvijas Vēstnesim"

Vara Latvijas Republikā ir sadalīta starp trim autonomiem varas atzariem. Šāds sadalījums ir pilnīgs un izriet no Satversmes 1.panta — šīs trīs varas savstarpēji sadala visu varas apjomu. Taču, cik striktas un statiskas ir robežas starp varu darbības sfērām, kā un cik lielā mērā likumdevējs var ietekmēt izpildvaru — tāds jautājums bija jānoskaidro Satversmes tiesai. Konkrētajā lietā par strīda objektu kļuva Saeimas lēmumi1, kuros tiek dotas norādes izpildvarai.

Līdz šim ne likumos, ne tiesību teorijā, ne arī tiesu praksē detalizēti netika aplūkotas parlamenta tiesības un izmantojamās metodes izpildvaras darbību ietekmei. Saeima, pārņemot Augstākās Padomes praksi, jau līdz šim ir izdevusi vairākus paziņojumu formā ietērptus un izpildvarai adresētus lēmumus. Taču līdz lietas izskatīšanai netika izvērtēts lēmumu juridiskais statuss un atbilstība Satversmei.

Satversmes tiesa spriedumā norādīja, ka "varas dalīšanas princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās"2. Šis arguments bija pamats secinājumam, ka "Saeima ir tiesīga dot Ministru kabinetam saistošus uzdevumus", tādējādi akceptējot likumdevēja pilnvaras radīt juridiskas sekas, tieši iejaucoties izpildvaras darbībā. Minētā tēze jāskata daudz plašāk par konkrētās lietas ietvariem, jo ar to Latvijas konstitucionālā tiesa izskaidro, kā praksē būtu jāpiemēro varas dalīšanas teorija.