1898.gada grāmatas izdevumā H.Gross pirmo vēsturē piedāvāja kriminālistikas definīciju, proti, “kriminālistika ir zinātne par krimināltiesību reālijām”.¹ Kriminālistiskajā literatūrā samērā bieži citē šo definīciju, kaut arī neviens no zinātniekiem nav devis tai patiesu novērtējumu, jo šī definīcija ir kļūdaina. H.Gross savos uzskatos bija ideālists, un viņa izpratnē primārais ir apziņa (piemēram, nozieguma jēdziens), kas izpauž sevi konkrētā noziegumā. Pēc H.Grosa domām, krimināltiesību zinātne ir tikai teorētiska zinātne, jo tās priekšmetu veido krimināltiesiskie jēdzieni, bet kriminālistika ir tikai lietišķā jeb praktiskā zinātne, jo tā pētī krimināltiesisko jēdzienu izpausmes. Pēc viņa domām kriminālistika ir vienīgā zinātne, kas pētī noziegumus. H.Gross šajā secinājumā pieļāva vismaz divus kļūdainus apgalvojumus. Pirmkārt, jebkuras zinātnes priekšmetu veido reālie notikumi, nevis jēdzieni, jo jēdzieni ir tikai zinātniskās izpētes rezultāts. Otrkārt, noziegumi ir nevis kriminālistikas priekšmets, bet objekts kā kriminālistikas priekšmeta viena puse. Noziegumi ir katras krimināltiesiskās zinātnes objekts, un katra krimināltiesiskā zinātne pētī noziegumus savā aspektā.

Katrai zinātnei ir ne tikai teorētiskā, bet arī lietišķā daļa, pat filozofijai ir ne tikai teorētiskā daļa (pasaules attīstības likumsakarību izskaidrojums), bet arī lietišķā daļa rekomendāciju veidā par to, kā vajadzētu pārveidot pasauli.