Pāvels Gruziņš, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Sākumam pavisam īss vēsturisks pārskats par krimināltiesību attīstības virzienu civilizētās zemēs, par to, kas bijis kopīgs. No tā izriet arī jautājumi par mūsdienām, tajā skaitā par alternatīvām brīvības atņemšanai.

Pozitīvo krimināltiesību vēsture pēc būtības ir sodu institūta vēsture. Sods ir viena no agrākajām sociālās dzīves parādībām, un šā institūta evolūcija uzskatāma par vienu no spēcīgākajiem faktoriem tiesību attīstībā.

Vēsturiskā pakāpenībā šīs evolūcijas izejpunkts meklējams tajā reakcijā, ko cietušais vērsa pret viņam nodarīto objektīvo kaitējumu. No šejienes cēlusies personīgā atriebība, kas pakāpeniski pārvēršas asinsatriebībā, kuru izdara personas, kas savā starpā saistītas asinsradniecības saitēm. Vēlāk šī asinsatriebība izvēršas grupu atriebībā starp dažādām ciltīm. Līdzās tam jau cilvēku kopdzīves pirmsākumā parādās apkārtējās sabiedrības reakcija pret izdarīto. Jau tad vērojama it kā sociāla reakcija pret antisociālu nodarījumu. Šai reakcijai sākumā piemīt sakrāla nokrāsa: noziedznieku izpirkšanas nolūkā ziedo kā upuri dievībai. Vēlāk rodas ideja par sociālo mieru, kuru aizsargā sabiedrība, kas reaģē pret miera traucējumiem, izstumjot noziedznieku no sava vidus.

Kad sakarā ar mantiskā elementa — privātīpašuma — nozīmes pieaugšanu tikumi vispār top humānāki, rodas iespēja atpirkties no primitīviem soda veidiem, un, proti, divējādā nozīmē.