Procesuālā likuma intertemporālā piemērošana administratīvajā un civilprocesā

II. Jēdziens un metode

Tiklīdz situācija kļūst ilgstoša (dinamiska) vai izkaisīta (secīga), sāk rasties grūtības piemērojamās normas noskaidrošanā. Šajā brīdī viennozīmīgi rodas likumu (normu) intertemporālais konflikts.

Mg. iur. summa cum laude BAIBA RUDEVSKA, Latvijas Universitātes doktorante

Pirms aplūkot procesuālo likumu intertemporālās piemērošanas principus un sākt meklēt atbildi uz šo principu praktisko pielietošanu, vispirms ir jātiek skaidrībā par to, kas tad īsti ir likuma intertemporālā piemērošana un kā tā vispārīgajos gadījumos mēdz izpausties.

Foto: no personiskā arhīva

1. Likuma intertemporālās piemērošanas jēdziens

Likuma intertemporālā piemērošana nozīmē piemērot īsto tiesību normu īstajam juridiskajam faktam, darbībai vai situācijai laika kategorijās. Kā zināms, ir trīs laiki – pagātne, tagadne un nākotne; pēc tiem arī jāvadās, noskaidrojot, vai jaunā norma piemērojama tikai tagadnes un nākotnes, vai arī pagātnes situācijām. Laika dimensija parasti nesagādā nekādas grūtības tad, ja runa ir par vienreizējām un statiskām situācijām (piemēram, dzimšanas fakts, laulības noslēgšanas brīdis, prasības pieteikuma iesniegšanas brīdis u.tml.). Taču, tiklīdz situācija kļūst ilgstoša (dinamiska)¹ vai izkaisīta (secīga)², sāk rasties grūtības piemērojamās normas noskaidrošanā. Šajā brīdī viennozīmīgi rodas likumu (normu) intertemporālais konflikts. Tas izpaužas tādējādi, ka divi vai vairāki likumi (normas) no ratione temporis viedokļa noregulē vienu un to pašu faktu (situāciju), turklāt abiem likumiem (normām) ir jābūt vienādā hierarhiskā līmenī³ (piemēram, likums konfliktē ar likumu, Ministru kabineta noteikumi konfliktē ar Ministru kabineta noteikumiem utt.).

Atcerēsimies, ko vispār nozīmē likuma piemērošana? Tā nozīmē “konkrētā gadījumā censties domāt tā, kā norādīts tiesību normas sastāvā un konstatēt to, vai attiecīgais dzīves gadījums atbilst šim normas sastāvam”.