Arvien pieaug to prasību skaits, kur nemantisku labumu vai tiesību aizskāruma rezultātā cietušie saskaņā ar likumu lūdz noteikt atlīdzību pēc tiesas ieskata. Šī tendence ir saistāma ar sabiedrības tiesiskās apziņas celšanos un to, ka personas pilnīgāk apzinās savas ar likumu aizsargātās tiesības. Tāpat taisnīgas atlīdzības noteikšana, kā arī vienveidīgas prakses nodrošināšana šajās lietās ir sevišķi nozīmīga, jo sabiedrībai un valstij ir īpaša konstitucionālā interese par nemantisku labumu un tiesību aizsardzību.
Kad atlīdzības apmēru nosaka tiesa
Daži procesuālie aspekti
Mg.iur. summa cum laude Andrejs Voroncovs, zvērināta advokāta palīgs advokātu birojā “Treilons & Petrovičs”
 Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV” |
Arvien pieaug to prasību skaits, kur nemantisku labumu vai tiesību aizskāruma rezultātā cietušie saskaņā ar likumu lūdz noteikt atlīdzību pēc tiesas ieskata. Šī tendence ir saistāma ar sabiedrības tiesiskās apziņas celšanos un to, ka personas pilnīgāk apzinās savas ar likumu aizsargātās tiesības.
Tāpat taisnīgas atlīdzības noteikšana, kā arī vienveidīgas prakses nodrošināšana šajās lietās ir sevišķi nozīmīga, jo sabiedrībai un valstij ir īpaša konstitucionālā interese par nemantisku labumu un tiesību aizsardzību.
Taču, izskatot šīs kategorijas lietas, tiesu prakse ir iezīmējusi vairākas problēmas, par kurām literatūrā ir izteikti dažādi viedokļi. Pirmkārt, nav vienprātības, vai prasībai par atlīdzības noteikšanu pēc tiesas ieskata ir mantisks vai nemantisks raksturs. Otrkārt, diskusijas izraisa jautājums, vai prasības pieteikumā ir obligāti norādāma noteikta atlīdzības summa, ņemot vērā, ka tiesa nosaka atlīdzības apmēru pēc sava ieskata.
Treškārt, nozīmīgas diskusijas izraisa arī jautājums, kāda valsts nodeva ir maksājama šajās lietās. Tiek izteikts viedoklis, ka prasītajam prasības pieteikumā obligāti jānorāda noteikta atlīdzības summa un no šīs summas jāmaksā Civilprocesa likumā noteiktais procents.
Tāpat valsts nodevas sakarā pastāv viedoklis, ka prasības lietās, kur tiesa atlīdzību nosaka pēc sava ieskata, vismaz varētu kvalificēt kā tādas, kuras ir grūti novērtēt to iesniegšanas brīdī, un attiecīgi tiesnesim būtu iepriekš jānosaka valsts nodevas apmērs, savukārt galīgo apmēru, izskatot lietu, noteiks tiesa. Vēl viens viedoklis aizstāv pozīciju, ka šādas prasības ir jākvalificē kā tādas, kuras nav jānovērtē un līdz ar to maksājama Civilprocesa likumā paredzētā valsts nodeva, kurai ir fiksēts apmērs.
Ceturtkārt, literatūrā nav arī vienprātības par to, vai tiesa, nosakot atlīdzību pēc sava ieskata, ja to prasa taisnības apziņa, vispārīgi tiesību principi vai arī citi lietas apstākļi, var pārsniegt prasītāja norādīto atlīdzības apmēru.
Tiem, kas rūpīgi seko šo lietu kategorijai, var likties, ka minētās problēmas vairs nav aktuālas. Nav noslēpums, ka pagaidām tiesas stingri pieturas pie pozīcijas, ka prasītājam obligāti jānorāda noteikta atlīdzības summa, jāsamaksā valsts nodeva, kā arī pie tā, ka tiesas nedrīkst pārsniegt prasītāja norādīto atlīdzības apmēru
Taču pat tas, ka absolūtais vairākums tiesnešu līdzīgi risina šādus jautājumus, nenozīmē, ka šis risinājums ir taisnīgs un juridiski korekts. Tāpēc šī darba mērķis ir ne tikai vispār norādīt uz teorētiski korektu risinājumu, bet arī pietiekami rūpīgi izpētīt tiesu praksē sastopamus argumentus, lai ietekmētu tiesu praksi pareizā virzienā. Tāpat darbā tiek sniegti priekšlikumi Civilprocesa likuma pilnveidošanai.
Prasības par atlīdzības pēc tiesas ieskata noteikšanas pamats un raksturs
Tiesības prasīt atlīdzību, kuras apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata, ir paredzētas tai skaitā šādos gadījumos. Pirmkārt, Civillikuma 1635. pants vispārīgi paredz šādas tiesības, par pamatu minot morālo kaitējumu jeb “fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu”.
Civillikuma 1635. pants ietver prezumpciju: ja “neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums”. Taču citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.
Otrkārt, Civillikuma 4. daļas 19. nodaļas “Prasījumi no dažādiem pamatiem” pirmā apakšnodaļa “Prasījumi personisku aizskārumu dēļ”, t. i., 2347.–2353. pants, ietver atlīdzības noteikšanas pamatu attiecībā uz tiem gadījumiem, kuri atšķirībā no Civillikuma 1635. panta prezumpcijā minētājiem nav obligāts noziedzīgā nodarījuma rezultāts.
Tātad Civillikuma 2347. pants paredz tiesības prasīt varbūtējo atrauto peļņu pēc tiesas ieskata vainojamu un prettiesīgu miesas bojājumu nodarīšanas gadījumā, kā arī Civillikuma 2349. pants paredz tiesības prasīt atlīdzību pēc tiesas ieskata, ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums.
Civillikuma 2351. pants paredz, ka tiesa nosaka atlīdzības apmēru pēc sava ieskata prasījumos pret personu, kas vainīga kāda cilvēka nāvē, “ja nomirējam bijis pienākums kādu uzturēt”. Tāpat Civillikuma 2352. un 2352.1 pants paredz tiesības prasīt atlīdzību pēc tiesas ieskata, ja attiecīgi “kāds pretlikumīgi laupa otram personisko brīvību” vai “kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem”.
Treškārt, Darba likuma 29. panta 8. daļa paredz: ja “tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas”, tad strīda gadījumā “atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata”.
Tāpat Autortiesību likuma1 69. panta 1. daļas 4. punkts pirms 2007. gada 23. februāra grozījumiem piešķīra autortiesību un blakustiesību subjektiem, kā arī viņu mantisko tiesību kolektīvajai pārvaldījuma organizācijai un citiem pārstāvjiem tiesības “prasīt, lai pārkāpējs dod kompensāciju pēc tiesas ieskata”.
Šajā sakarā rodas likumsakarīgs jautājums: kāpēc tieši minētajos gadījumos likumdevējs ir paredzējis speciālu tiesību institūtu – atlīdzības noteikšanu pēc tiesas ieskata? Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesību zinātņu katedras lektors A. Bitāns izskaidro šāda institūta pastāvēšanu ar nepieciešamību risināt tādus civiltiesiskos strīdus, “kurus likumdevējs nav varējis noregulēt ar standartiem likuma noteikumiem to komplicētības un individualitātes dēļ”2.
Tāpat Latvijas Policijas akadēmijas Civiltiesību katedras lektors M. Grudulis, atsaucoties uz Satversmes 92. pantu “Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu”, kā arī jēdzienu jurisprudences dominēšanu Latvijas tiesiskajā sistēmā, saista minēto tiesību institūtu ar situācijām, “kad nepieciešamo atlīdzību ir grūti aprēķināt ar matemātiskām metodēm, jo cēlonim nav iespējams precīzi paredzēt un noteikt sekas”3.
Domājams, ka šādam izskaidrojumam var piekrist tikai daļēji, jo pēc savas būtības tas ir nepilnīgs. Protams, nemantisko tiesību vai labumu nepamatota aizskāruma gadījumā noteikt atlīdzību nav viegli, kaut gan autortiesību pārkāpuma gadījumā bieži vien tiek aizskartas arī autora mantiskās tiesības, kas ir cieši saistītas ar personiskajām.
Taču likumdevējs varētu šo situāciju atrisināt vienkāršāk – paredzēt likumā kritērijus šādas atlīdzības noteikšanai, atstājot cietušā ziņā kompensācijas apmēra aprēķināšanu un šī apmēra sasaistīšanu ar attiecīgajiem tiesību normā minētajiem kritērijiem.
Piemēram, Augstākā tiesa iepriekš savā plēnuma lēmumā4 noteikusi vadlīnijas atlīdzības noteikšanai nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas gadījumā, kuras vēlāk tika apstiprinātas arī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta judikatūrā5: “nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šī aizskāruma smagums pret personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
