Prasījuma robežu ievērošana Satversmes tiesā

Procesa loģiskā virzība prasa, lai par katru jaunu prasījumu tiktu pieprasīts atbildes raksts un katrs prasījums tiktu ierosināts un sagatavots likumā paredzētajā kārtībā. Tiesa spriedumā nedrīkst procesu pati sākt un klusībā pabeigt.

Mg.iur. Edgars Pastars

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Satversmes tiesas procesa loģiskā virzība noteic prasījuma robežas, proti, pieteikumā tiek ietverts prasījums, par to pilnībā vai kādā daļā tiek ierosināta lieta, Saeima sniedz atbildes rakstu tajā apmērā, kādā ierosinātā lieta, rīcības sēdē izskatīšanai tiek nodota lieta ar noteiktu prasījumu. Iztiesāšana tiek uzsākta tajā prasījuma apmērā, kādā tas norādīts rīcības sēdes lēmumā, ja vien līdz tam kādā daļā nav izbeigta tiesvedība, pievienota cita lieta u. tml.

Saskaņā ar Satversmes tiesas lietvedības instrukcijas¹ 77. un 78. punktu lietām tiek doti nosaukumi. Lietas nosaukums atspoguļo robežas, kādā izskatāma lieta. Lietas nosaukums ietver gan apstrīdēto normu, gan to tiesību normu, kurai tiek izvērtēta atbilstība. Piemēram, “Par Imigrācijas likuma 61. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”. Lietas numurs: 2004-14-01. Tas nozīmē, ka lieta ierosināta 2004. gadā, tā ir četrpadsmitā šajā gadā ierosinātā lieta, kura tiesai piekritīga saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu. Lietas nosaukums tiek norādīts sprieduma ievaddaļā. Šādā apmērā sprieduma secinājumu daļā tiek dots vērtējums lietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, bet nolēmumu daļā slēdziens – apstrīdētā norma atbilst vai neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai.

Nolēmumu daļā rakstītajam nolēmumam jāatbilst ievaddaļā rakstītajam lietas nosaukumam. Taču tajos gadījumos, kad nolēmumu daļā notiek atkāpes no ievaddaļā rakstītā lietas nosaukuma, var konstatēt prasījuma robežu maiņu, kas var izpausties gan to paplašināšanā, gan sašaurināšanā. Satversmes tiesas prakse liecina, ka prasījuma robežu maiņa ir visai bieža. Turklāt, kā secināms no tālāk minētajiem spriedumiem, pamatojums un veidi, kādā notiek prasījuma robežu maiņa, spriedumā ir ļoti atšķirīgi, arī tādi, kas netiek atspoguļoti nolēmumu vai motīvu daļā vai nebūtu uzskatāmi par tiesiskiem.

Apstrīdēto normu loka paplašināšana

Viena no prasījuma sastāvdaļām ir apstrīdētā norma, proti, tā tiesību norma, kuras atbilstība ir jāvērtē. Satversmes tiesas prakse ir bijusi salīdzinoši konsekventa, mainot prasījuma robežas tikai tad, ja neapstrīdētā norma ir cieši saistīta ar apstrīdēto. Ar šādu pieeju Satversmes tiesai ir aizliegts ex officio bez jebkādiem ierobežojumiem paplašināt prasījuma robežas daļā par apstrīdēto normu loku. Tomēr parasti konstitucionālajām tiesām tiek atzītas tiesības spriedumu attiecināt uz tādu normu, kura ir cieši saistīta vai identiska ar apstrīdēto.² Tas, pēc šā raksta autora domām, pilnībā atbilstu Satversmes tiesas likuma 31. pantam, kurš, reglamentējot sprieduma saturu, paredz norādes tikai par “apstrīdēto tiesību normu (aktu)”, nevis jebkuru citu normu, par kuru, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20. panta devītās daļas 3. punktu, nav sniegts atbildes raksts. Lai gan tāda lieta nav tikusi ierosināta un sagatavota, tas nebūt nenozīmē, ka prasījuma robežu maiņa spriedumā nav iespējama. Tā var būt pat nepieciešama, jo, piemēram, persona, iesniedzot konstitucionālo sūdzību, saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 18. vai 19.² pantu nevar apstrīdēt citas ar apstrīdēto normu cieši saistītas normas. Turklāt “cieši saistīto normu” palikšana spēkā varētu apgrūtināt sprieduma izpildi un nemazināt personas pamattiesību aizskārumu.

Līdzīgi nosaka Albānijas Konstitucionālās tiesas likuma 48. pants, proti, prasījuma robežas nosaka pieteikums un tajā ietvertais pamatojums. Savukārt to, vai starp pieteikumā ietverto prasījumu un citiem normatīvajiem aktiem ir kāda saikne (link), izlemj tiesa viena pati (alone).³ Interesanta norma ietverta Moldovas Konstitucionālās tiesas Konstitucionālās jurisdikcijas kodeksa 6. pantā. Tajā teikts, ka tiesa izlemj tikai tos jautājumus, kas ir viņas kompetencē. Kompetences robežas nosaka pati tiesa. Tas darāms, ievērojot kodeksā noteikto, ka, izvērtējot vienu apstrīdēto aktu, tiesa var skatīt arī citu, ja pēdējā konstitucionalitāte atkarīga no tiesas lēmuma par apstrīdēto aktu.

Pirmo lietu, kurā tiesa paplašināja izvērtējamo normu skaitu un tas arī tika pamatots, izsprieda 2002. gada 20. jūnijā.⁴ Šajā lietā tika apstrīdēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – APK) 280. panta pirmās daļas 4. punkta daļā, kas noteic, ka tiesas spriedums lietā par amatpersonas lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs, atbilstība vairākām augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Lieta ierosināta pēc personas konstitucionālās sūdzības, kurā persona varēja apstrīdēt tikai to tiesību normu, proti, APK 280. panta pirmās daļas 4. punktu, kas viņai bija piemērota. Tiesa, taisot spriedumu, tā 8. punktā secināja: “Spriedumā izvērtētas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kurās pārsūdzību augstākas instances tiesā ierobežo APK 280. panta tiesību normas. Satversmes tiesa secina, ka ne tikai apstrīdētās, bet arī neapstrīdētās minētā panta normas, kas noteic, ka tiesas spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu ir galīgs, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām”.⁵

Šā sprieduma nolēmumu daļā tika nolemts, ka viss 280. pants daļā par to, ka tiesas spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu ir galīgs, neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tomēr nolēmumu daļas 3.