Svarīgi ir veidot vienādu izpratni par pakļautības jautājumiem un nepieļaut situācijas, kad kolidē divu dažādu tiesu nolēmumi, tomēr nav pieļaujams, ka Augstākā tiesa kļūst līdzīga likumdevējam.

Dipl.iur. Gatis Litvins, sabiedriskās politikas centra “PROVIDUS” jurists

Uz pakļautības neievērošanas tiesiskām sekām var tikt norādīts divos gadījumos: kad tiesnesis atsaka pieņemt pieteikumu un kad tiesa izbeidz tiesvedību lietā.

Pieteikuma nepieņemšanas pamatus izsmeļoši nosaka Administratīvā procesa likuma¹ (APL) 191. panta pirmā daļa.² Konstatējot kādu no šajā pantā uzskaitītajiem pieteikuma nepieņemšanas iemesliem, tiesnesim ir pienākums atteikt pieteikuma pieņemšanu izskatīšanai un administratīvās lietas ierosināšanu. Attiecīgi APL 191. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka tiesnesis atsaka pieņemt pieteikumu, ja lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā jeb lieta nav pakļauta administratīvajai tiesai.

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Vienlaikus APL paredz, ka gadījumā, ja lieta ierosināta un tas, ka tā nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā, atklājas lietas izskatīšanas gaitā, tiesai ir pienākums izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz APL 282. panta 1. punktu.

Pieteikuma priekšmeti, kas administratīvo tiesu uzdevuma – kontroles pār izpildvaras darbībām – īstenošanai ir pakļauti izskatīšanai administratīvajām tiesām, ir paredzēti APL 184. pantā. Minētais pants tādējādi nosaka administratīvo tiesu kompetenci.³

APL 121. panta pirmajā daļā iekļaujas APL 184. panta 1. un 2. punktā, bet APL 121. pantā otrajā daļā iekļaujas APL 184. panta 3. un 4. daļā noteiktie pieteikuma priekšmeti.

No iepriekš minētā secināms, ka, saņemot pieteikumu tiesā, primāri jānoskaidro, vai pieteikums iesniegts par kādu no APL 184. pantā paredzētajiem pieteikuma priekšmetiem, jo pirmais nosacījums, kas rada tiesai pienākumu atteikt pieņemt izskatīšanai pieteikumu vai izbeigt tiesvedību jau ierosinātā lietā, ir apstāklis, ka lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā jeb, citiem vārdiem, ja pieteikums nav pakļauts izskatīšanai administratīvajās tiesās.⁴ Pieteikums ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā tad, ja tas ir iesniegts par tādu priekšmetu, ko kā administratīvās lietas “pamatu” ir pieļāvis likums.

Ja tiesa atzinusi, ka pieteikums par šādu lēmumu vai rīcību vispārēji iekļaujas administratīvās tiesas kompetencē, tiesai vēl jānoskaidro, vai nepastāv citi apstākļi, kuru dēļ būtu jāatsaka pieņemt pieteikumu.⁵ Tomēr tas jau vairs nav saistīts ar pakļautības jautājumu.

Līdz ar to pieteikums pieņemams un administratīvā lieta ierosināma un izskatāma vienīgi tādos gadījumos, kad konkrētais jautājums risināms administratīvā procesa kārtībā. Pretējā gadījumā, kā jau tika norādīts iepriekš, pieteikumu jāatsaka pieņemt vai, ja pieteikums jau pieņemts izskatīšanai, tiesvedība ir jāizbeidz atbilstoši APL 121. panta trešajai daļai, norādot iestādi, kuras kompetencē ir šīs lietas izskatīšana.

Tomēr jānorāda: no Satversmes 86. panta izriet, ka tiesā iesniegts pieteikums par vienu no APL 184. pantā minētajiem priekšmetiem vēl nenozīmē, ka tiesai ir pienākums ierosināt administratīvo lietu.

Tiesu praksē pamatoti norādīts, ka Satversmes 86. pantā ietvertais vārdu kopums “likumā noteiktā kārtība” ietver arī lietas ierosināšanas nosacījumus, tādējādi, pieņemot izskatīšanai pieteikumu, kas nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā, tiesa pieļautu būtisku pārkāpumu.