Būvprojektēšanas un būvdarbu tiesiskās problēmas

Būvatļaujai kā dokumentam ir izpildu raksturs, par ko liecina spēkā esošais normatīvais regulējums, saskaņā ar kuru sākotnēji var likties, ka būvvalde nevar atteikties izdot būvatļauju, ja pasūtītājs ir iesniedzis visus nepieciešamos dokumentus.

Dipl.iur. Daniela Detlava, LU Juridiskās fakultātes maģistrante

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Redakcijas piebilde: D. Detlavas diplomdarbs “Būvniecības procesa aktuālās tiesiskās problēmas” (darba vadītāja prof. Dr.iur. Ilma Čepāne) “Jurista Vārda” rīkotajā studentu pētniecisko darbu 2007. gada konkursā ieguva pirmo vietu valststiesību nozarē, un konkursa žūrija to ieteica publicēšanai.

Būvprojektēšana

Būvprojektēšana ir būvniecības ieceres izvēršana no idejas, kas izteikta ar vizuālās uzskates materiāliem, līdz konkrētai šīs ieceres īstenošanai nepieciešamo dokumentu, rasējumu un teksta materiālu kopumu izstrādei. Būvprojektēšana ir otrs dārgākais būvniecības procesa posms, ja neskaita pašus būvdarbus, jo būvprojekta izstrādes un saskaņošanas nepieciešamība ir noteikta lielākajai daļai būvniecības ieceru kā priekšnoteikums to īstenošanai¹, un, otrkārt, būvprojektēšanu var veikt tikai tās personas, kurām ir pastāvīgas būvprojektēšanas prakses tiesības (arhitekta prakses sertifikāts).

Tā kā būvniecības process ir vienots process, kas sadalīts stadijās, lai mazinātu būvniecības veicēja risku izdarīt dažādu resursu ieguldījumu būvniecībā, kas var izrādīties neatbilstoša likumu prasībām, kā arī lai nodrošinātu publiskās varas kontroli pār būvniecības norisi visā būvniecības procesā², autore galveno būvprojektēšanas tiesisko problēmu saista ar iepriekšējā būvniecības procesa posmā pieļauto normatīvo aktu noteikumu pārkāpumu ierobežoto izvērtēšanas un novēršanas iespēju. Minētais ir tieši saistīts arī ar trešo personu tiesību (ne)esamību būvprojektēšanas posmā, kas sīkāk tiks aplūkots sabiedrības līdzdalības būvniecības procesā ietvaros. Savukārt būvniecības ierosinātājiem problēmas rada būvprojektēšanai nepieciešamo dokumentu, ko izsniedz būvvalde un citas kompetentas institūcijas, nepilnības un bieži vien to neskaidrais tiesiskais statuss. Būvprojektēšana ir arī samērā laikietilpīgs process, tādēļ autore norāda uz nepieciešamību rast iespēju vienkāršot būvprojektēšanai nepieciešamo datu saņemšanas procedūru.

Būvprojektēšanas darbu uzsākšana iespējama ar brīdi, kad būvniecības ierosinātājs būvvaldē ir saņēmis plānošanas un arhitektūras uzdevumu (PAU), savukārt, ja būvniecības iecere paredz būvju nojaukšanu, tad PAU vietā tiek izsniegts būves nojaukšanas uzdevums.³ Būvprojekta izstrādāšanai būvniecības ierosinātājam patstāvīgi jāsaņem tehniskie un īpašie noteikumi. Būvprojektēšanas posms noslēdzas ar būvprojekta akceptu būvvaldē.

Attiecībā uz būvprojekta akceptu autore norāda, ka pretēji Vispārīgo būvnoteikumu 6. punktā noteiktajam, ka būvprojekta akcepts ir rakstisks lēmums uzskatīt būvprojektu par pie­ņemtu, ko izdevusi būvvalde vai cita institūcija Būvniecības likuma 6. pantā noteiktajā kārtībā, praksē būvvaldes rakstisku lēmumu pieņem tikai tad, ja būvprojekts netiek akceptēts. Būvprojekta akceptu apliecina tā sauktais sarkanais zīmogs uz būvprojekta ģenerālplāna rasējuma lapas. Autore norāda, ka šāds zīmogs nevar aizstāt Ministru kabineta noteikto rakstisko lēmumu, tomēr, ņemot vērā būvniecības procesa raksturu un īpatnības, attiecīgu grozījumu ieviešana Vispārīgo būvnoteikumu 6. punktā var tikt atsevišķi izvērtēta.

Šajā rakstā tiks aplūkotas tās problēmas, kas saistītas ar PAU un tehniskajiem un īpašajiem noteikumiem.

Plānošanas un arhitektūras uzdevums

PAU ir pamats būvprojekta izstrādāšanai un tajā noteiktas prasības zemesgabala plānojumam un apbūvei⁴. Praksē PAU ir vienotas formas veidlapa, kurā būvvalde katrā konkrētajā gadījumā raksturo zemesgabalu un nosaka precīzus būvprojektēšanas nosacījumus, norāda, no kurām institūcijām vai organizācijām saņemami tehniskie un īpašie noteikumi, nosaka vides pieejamības prasības. Pēc būtības, pamatojoties tieši uz PAU ietvertajām projektēšanas prasībām, būvniecības iecere iegūst to konkrēto apveidu, kāds būvprojektēšanas pozitīva rezultāta gadījumā tiks realizēts. Šajā dokumentā būvvalde arī paredz, cik stadijās izstrādājams būvprojekts.

Saskaņā ar Vispārīgo būvnoteikumu 74.–75. punktu vienkāršai, tehniski nesarežģītai būvei būvprojektu var izstrādāt vienā stadijā – tehniskā projekta stadijā. Divās stadijās – skiču projekta stadijā un tehniskā projekta stadijā – būvprojekts jāizstrādā, ja paredzamā būve ir sabiedriski nozīmīga vai tehniski sarežģīta, kā arī ja tā paredzēta specifiskā apbūves zonā vai vēsturiskā zonā un var mainīt vēsturiski izveidojušos ainavu. Diemžēl spēkā esošo normatīvo aktu noteikumi nesniedz skaidrojumu, kas jāsaprot ar tehniski sarežģītu un tehniski nesarežģītu būvi, līdz ar to ir pamatotas šaubas, vai būvvaldes, izvērtējot būvniecības ieceres, līdzīgos gadījumos nenosaka atšķirīgas prasības. Šajā sakarā Vispārīgo būvnoteikumu 1. nodaļā jāsniedz šo jēdzienu definīcija, kā tas, piemēram, darīts attiecībā uz jēdzienu “sabiedriski nozīmīga būve”. To pašu var attiecināt uz Vispārīgo būvnoteikumu 2. pielikumā iekļauto piezīmi, ka atkarībā no būvniecības ieceres nozīmīguma un sarežģītības pakāpes būvvalde var sašaurināt PAU minēto saņemamo tehnisko un īpašo noteikumu uzskaitījumu un vienkāršot plānošanas un arhitektūras uzdevuma veidlapas – nav skaidri kritēriji, pēc kuriem būvvalde lemj par būvniecības ieceres nozīmīguma un sarežģītības pakāpi.