8. Janvāris 2008 /NR. 1 (506)
Skaidrojumi. Viedokļi
Franšīzes līguma tiesiskais regulējums
3
Starptautisko tiesību normas un Komerclikums
Mg.iur.
Viktorija Jarkina
TM Civiltiesību departamenta direktore, LU Juridiskās fakultātes doktorante 

Ņemot vērā starptautisko franšīzes izplatību, Eiropas Savienības tiesību attīstību, franšīzes ekonomisko izdevīgumu un pievilcīgumu un valstu ieinteresētību ārvalstu investīciju piesaistīšanā, radusies arī nepieciešamība ar franšīzi saistītos jautājumus noregulēt ne tikai nacionālajā līmenī, bet arī Eiropas un starptautiskajā arēnā. Tādējādi tiek veicināta valstu tiesību unifikācija, tām atvieglojot ekonomiskas sadarbības iespējas starptautiskajās franšīzes attiecībās.

Starptautiskajā arēnā nav neviena Hard Law1 tiesību instrumenta franšīzes līguma regulējumam. Tas varētu būt saistīts ar atšķirīgu franšīzes attīstības līmeni valstīs, nacionālā tiesiskā regulējuma neesamību, likumdevēja nostāju padarīt komerctiesisko regulējumu pēc iespējas elastīgāku bez iejaukšanās komersantu tiesiskajās līgumattiecībās u. c.

Tomēr Hard Law tiesību instrumenta franšīzes līguma regulējuma neesamība neatņem valstīm tiesības noregulēt ar franšīzi saistītos jautājumus kā Soft Law2, nepiešķirot regulējumam imperatīvu raksturu, bet atstājot regulējuma piemērošanas nepieciešamību valstu ziņā.

Šajā rakstā tiks aplūkots viens Soft Law starptautisko tiesību instruments un viens Soft Law Eiropas Savienības tiesību instrumenta projekts franšīzes jomā. Autore uzskata, ka, veicot nepieciešamas modifikācijas un papildinot ar Latvijai nepieciešamiem uzlabojumiem, minētos tiesību instrumentus likumdevējs varētu izmantot kā vadlīnijas franšīzes līguma regulējuma nacionālajā līmenī.

 

Informācijas par franšīzi izpaušanas (sniegšanas) parauglikums

2004. gada UNIDROIT Informācijas par franšīzi izpaušanas (sniegšanas) parauglikums3 (turpmāk – Parauglikums) (UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law4), kuram ir rekomendējošs raksturs un kuru var uzskatīt par tā saukto Soft Law, ir pirmais nozīmīgais starptautiskais tiesību instruments starptautiskās franšīzes attīstībā. Saskaņā ar Parauglikuma 2. pantu tas neregulē jautājumus saistībā ar franšīzes līguma spēkā esamību vai arī citus franšīzes līguma noteikumus, izņemot, ja no konteksta neizriet pretējais. Pēc būtības Parauglikums regulē pirmslīgumiskās attiecības, nevis attiecības, kas izriet no noslēgta franšīzes līguma. Savukārt galvenais Parauglikuma mērķis ir sniegt atbalstu likumdevējam franšīzes regulēšanā gadījumā, ja valstī franšīze nav noregulēta normatīvajā līmenī.5

Pirmās darba grupas sanāksmes franšīzes jautājumos notika 1994. gadā. Darba grupā tika izskatīti jautājumi saistībā ar starptautiskās un nacionālās franšīzes regulējuma problēmām. Starptautiskās franšīzes sakarā tika izskatīti jautājumi saistībā ar centrālās franšīzes līgumu (angļu val. master franchise agreement), jo tieši šis līguma veids starptautiski tiek izmantots visvairāk, atsevišķi izskatot jautājumus par attiecībām starp centrālās franšīzes līgumiem un apakšfranšīzes līgumiem, piemērojamo likumu, pienākumu sniegt informāciju par franšīzi u. c. jautājumus.6

Savukārt nacionālās franšīzes sakarā, piemēram, tika izvērtēta franšīzes asociāciju un to pieņemto kodeksu loma un ietekme uz franšīzes attīstību, kā arī citi jautājumi. Darba grupā, ņemot vērā pozitīvu valstu praksi informācijas par franšīzi izpaušanas regulējumā, tika nolemts starptautiski regulēt tikai informācijas par franšīzi sniegšanas noteikumus.7 1998. gadā tika izdota grāmata "UNIDROIT Vadlīnijas starptautiskajam centrālās franšīzes līgumam" (UNIDROIT Guide to International Master Franchise Arrangements). Tajā pašā laikā tika nolemts turpināt darbu franšīzes jautājumos, izstrādājot parauglikumu, kura teksts tika prezentēts 2002. gada UNIDROIT septembra sesijā.8

 

Parauglikuma struktūra un saturs

Pirms dziļākas analīzes vispirms tiks sniegts īss vispārējs pārskats par Parauglikuma struktūru un saturu.

Tātad Parauglikumam ir desmit panti. Tas ir informācijas izpaušanas (sniegšanas) likums, un visi Parauglikuma noteikumi ir saistīti ar franšīzes devēja pienākumu sniegt informāciju par franšīzi, informācijas apjomu un veidu. Tādējādi pirmais pants noteic Parauglikuma teritoriālu piemērošanu (devītais pants – likuma piemērošanu attiecībā uz laiku). Otrais pants satur definīcijas noteikumus; trešais paredz informācijas sniegšanas dokumenta piegādi; ceturtais regulē informācijas sniegšanas dokumenta formu, bet piektais – izņēmumus, kad nav jāsniedz informācija par franšīzi; sestais pants regulē jautājumus saistībā ar sniedzamās informācijas apjomu, septītais noteic formu, kādā potenciālajam franšīzes ņēmējam jāapliecina informācijas sniegšanas dokumenta saņemšana; astotais pants satur tiesiskās aizsardzības līdzekļu noteikumus, bet desmitais reglamentē franšīzes ņēmēja atbrīvojuma no Parauglikuma tiesībām atzīšanu par spēkā neesošo.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Mārtiņš
10. Janvāris 2008 / 12:22
0
ATBILDĒT
Pie autorei jau izteiktās kritikas vēlētos piebilst, ka arī no valodas un izteiksmes veida viedokļa materiāls ir absolūti nebaudāms. Neveiksmīgo teikuma konstrukciju un sliktā tulkojuma (no svešvalodas uz latviešu) dēļ teksts ir grūti uztverams un promocijas darba līmenim atstāj bēdīgu iespaidu.

Autore
10. Janvāris 2008 / 01:56
1
ATBILDĒT
Paldies par kritiku. Vienā rakstā kā jau tika pareizi atzīmēts visu nevar aprakstīt.Franšīzes teorētiskās izpratnes modeļu apskats un pētniecisks raksturojums ir promocijas darbā.
Cita doktorante
9. Janvāris 2008 / 20:24
1
ATBILDĒT
Vispirms gribētu atzīmēt, ka tēma ir interesanta un aktuāla, tādēļ to ir vērts gan pētīt, gan domāt, kā uzlabot Latvijas tiesību sistēmu šajā jomā. Tomēr, izlasot rakstu, paliku nedaudz vīlusies, jo jautājumā par franšīzes līguma iespējamo regulējumu Komerclikumā (KCL) trūkst vairāku pētnieciskās bāzes elementu, t.i.,

1) franšīzes teorētiskās izpratnes modeļu apskats un raksturojums (rakstā nepamanīju atsauces uz tiesību zinātnieku atziņām, lai gan literatūrā ir sastopami arī kritiski viedokļi par ES līgumtiesību projektiem);

2) pamatojums tam, kādēļ tieši KCL būtu jāiekļauj šis regulējums;

3) franšīzes līguma nacionālais regulējums dažādās valstīs (salīdzinošā analīze) un to modeļi; 4) kā arī autores piedāvātā regulējuma saskanības ar citiem normat. aktiem (CL, to pašu KCL, Autortiesību likumu, CPL u.c.) izpēte (sistēmiskā analīze).

Protams, vienā rakstā to visu nevar sīki aprakstīt, taču raksts neatstāj iespaidu, ka autore šo aspektu kopumu būtu ņēmusi vērā. Ar to es gribu teikt, ka nevar paņemt tikai UNIDROIT parauglikumu un ES nākotnes vēlmes, lai piedāvātu gatavu redakciju Latvijas nac. normat. bāzes papildināšanā. Ir jāpēta dziļāk un plašāk, un tikai tad varēs runāt par vairāk vai mazāk gatavu piedāvājamo likumprojekta redakciju.

Īsi sakot, raksts ir vairāk informatīvi aprakstošs (ar dažiem autores domu elementiem), bet nevis analītiski pētniecisks (kas būtu doktorantūras līmenis).
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties