Pievēršoties goda un cieņas civiltiesiskajai aizsardzībai, jānorāda, ka civiltiesiska atbildība par personas goda un cieņas aizskārumu ir noteikta atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ceturtajā daļā "Saistību tiesības", kas ir spēkā kopš 1993. gada 1. marta. Ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 22. decembra likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļā" Civillikums tika papildināts ar jaunu 2352. a pantu. Tas nosaka: "Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, ja tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija)." Atlīdzības apmēru nosaka tiesa. Civiltiesiskās attiecības starp personām ir privāta lieta, un šo attiecību rašanās pamats ir civiltiesisks pārkāpums.¹

Krimināltiesisks pārkāpums aizskar publiskas tiesības, savukārt civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā tiek nodarīts kaitējums civiltiesiskām attiecībām.

Civiltiesībām ir raksturīga tiesību pārkāpēja vainas prezumpcija. Civiltiesiskās atbildības gadījumā jārunā nevis par vainas, bet gan par nevainīguma pierādīšanas pienākumu.² Civillikuma 2352. a pantā ietvertajā gadījumā – pat par vieglu neuzmanību. Tā ir deliktatbildība – tās pamats ir delikts, prettiesiska darbība vispār. Tai vienmēr ir vajadzīgs kaitējums (zaudējumi); ja nav kaitējuma (zaudējumu), nav deliktatbildības.