Pēc trīs mēnešiem apritēs desmit gadi, kopš Latvijā ir noteikta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. 1998. gada 2. aprīlī Saeima grozīja Latvijas Kriminālkodeksu (KK), papildinot to ar 151.⁴ pantu un paredzot sodu par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, pārkāpjot likumā noteiktās prasības un apzinoties šo līdzekļu vai mantas iegūšanas noziedzīgumu.¹ Vēlāk šī dispozīcija pilnīgi tika atkārtota Krimināllikuma (KL) 195. pantā. Būtiski grozījumi tajā tika izdarīti pirms diviem gadiem. Kopš 2005. gada 1. jūnija KL 195. pantam (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana) ir jauna redakcija – panta pirmajā daļā paredzēta atbildība par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, savukārt KL 195. panta otrajā un trešajā daļā paredzēts sods par nodarījuma kvalificēto sastāvu – noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, kas veikta atkārtoti (1), ko izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās (2), kas izdarīta lielā apmērā (3), ko izdarījusi organizēta grupa (4).

Tiesību normu, kas paredz atbildību par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, tikai nosacīti var atzīt par nacionālās likumdošanas produktu – gan KK panta pieņemšana sākotnējā redakcijā, gan tiesību normas vēlākā grozīšana notikusi, nevis konstatējot, ka finanšu līdzekļu atmazgāšana apdraud svarīgas sabiedriskās intereses un tās apkarošanai jāizmanto noteikie krimināltiesiskie līdzekļi, bet gan ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības noteikt atbildību par šādiem nodarījumiem. Kriminālkodeksa papildināšana ar 151.⁴ pantu notikusi pēc likuma "Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu"² pieņemšanas un gatavojoties ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju,³ kas paredzēja dalībvalstu pienākumu kriminalizēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Arī KL 195. panta grozīšana 2005. gadā bija saistīta ar nepieciešamību izpildīt Eiropas Parlamenta 2001. gada 4. decembra Direktīvas 2001/97/EK⁴ prasības.

Fakts, ka nodarījuma kriminalizācija notikusi ārējo faktoru dēļ, pats par sevi nenozīmē, ka tiesību norma ir slikta vai nevajadzīga. Tomēr tiesību normas, kas parādās, tieši neapzinoties to nepieciešamību, bet gan izpildot kaut kādas prasības, bieži vien efektīvi nefunkcionē. Tā bija arī ar KL 195. pantu – diezgan ilgi šī norma pastāvēja tikai, ja tā var teikt, uz papīra. Aplūkojot statistikas datus, var redzēt, ka laikā no 1998. gada līdz 2004. gadam neviena persona nav tikusi sodīta par noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanu.⁵ Tā iemesls bija ne tikai pārkāpuma fakta sarežģīta pierādīšana, bet arī izpratnes trūkums par normas ideju un tās piemērošanas kārtību. Situācija ir mainījusies nesen – 2006. un 2007. gadā vairāki cilvēki tika atzīti par vainīgiem un notiesāti pēc KL 195. panta. Notiesāto vidū ir arī cilvēki, kuri nav izdarījuši minētajā pantā paredzēto noziedzīgu nodarījumu, bet viņu notiesāšana notikusi, nekorekti interpretējot KL 195. pantā noteikto.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas nozieguma objekts

Kaut gan atbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ir paredzēta Krimināllikuma XIX nodaļā (Noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā), nebūtu pareizi uzskatīt, ka šis nodarījums apdraud vien ekonomiskās intereses. Tautsaimniecības intereses finanšu kredīta jomā, normatīvajos aktos noteiktā finanšu līdzekļu un citas mantas aprites kārtība ir šā nozieguma galvenais tiešais objekts. Vienlaikus jāņem vērā, ka ar šo noziedzīgo nodarījumu ne tikai legalizēts kriminālā ceļā iegūtais kapitāls, bet arī radīti šķēršļi to noziegumu atklāšanai, kuru ietvaros legalizējamie līdzekļi iegūti. Tāpēc par analizējamā nozieguma tiešu objektu papildus jāatzīst arī jurisdikcijas intereses, proti, noziedzīgu nodarījumu atklāšanas un sodīšanas intereses.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas nozieguma priekšmets

Par noziedzīga nodarījuma priekšmetu var būt jebkādi materiālie labumi, kas iegūti noziedzīgā ceļā.