Satversmes 81. panta piemērošanas ierobežojumi

Visus ierobežojumus, kas noteikti attiecībā uz Ministru kabineta noteikumu ar likuma spēku izdošanu un to spēkā esamību, var iedalīt divās grupās: pirmkārt, formālie jeb procesuālie ierobežojumi un, otrkārt, kompetences jeb saturiskie ierobežojumi.

Ar Tautas padomes 1919. gada 16. jūlija likumu valdībai dotās tiesības izdot pagaidu rīkojumus ar likuma spēku no saturiskās puses bija tikpat kā neierobežotas, ko valdība arī nekautrējās izmantot. Kad valdība vairākkārt pārkāpa tai uzliktos formālos ierobežojumus, kas gandrīz nemainīti bija saglabājušies līdz mūsdienām, Satversmes sapulce sāka aktīvāk sekot līdzi to ievērošanai. Radās arī dažādi mēģinājumi norādīt, ka valdības iejaukšanās vienā vai otrā jomā ir nevēlama.

Satversmes izstrādāšanas un apspriešanas gaitā jauno noteikumu izdošanas pamatu – Satversmes 81. pantu – papildināja ar vairākiem saturiskiem ierobežojumiem. Turklāt Latvijas Satversmē paredzētie ierobežojumi sniedzās vistālāk, jo bez citās valstīs pazīstamajiem ierobežojumiem grozīt parlamenta vēlēšanu likumu un finanšu likumus paredzēja, ka valdība nevar grozīt arī tiesu iekārtas un procesa likumus un pastāvošās Saeimas pieņemtos likumu, kā arī šie noteikumi nevar attiekties uz amnestiju.¹ Kopīga iezīme visiem šiem ierobežojumiem ir tā, ka tie lielā mērā ir kazuistiski, proti, tie radušies nevēlamas konstitucionālās prakses rezultātā. Tas arī izskaidro zināmas sistēmas trūkumu šajā uzskaitījumā.

Kā norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir šīs normas spēkā esamības priekšnoteikums.² Ja tiesību normas pieņemšanas pamatā ir būtiski procesuāli pārkāpumi, šī norma atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. "Ja kāds [Satversmes 81. pantā noteiktais] ierobežojums tiek pārkāpts, šādi Ministru kabineta noteikumi uzskatāmi par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem."³ Turklāt Ministru kabinetam ar Satversmes 81. pantu piešķirtās tiesības ir izņēmums no Satversmes 64. pantā noteiktā likumdošanas tiesību sadalījuma, līdz ar to šīs tiesības kā tādas ir interpretējamas un izmantojamas maksimāli šauri.⁴

Tātad no Satversmes sistēmas, tiesiskas valsts principa un Satversmes tiesas spriedumiem izriet, ka ikkatra Satversmes 81. pantā ietvertā nosacījuma izpilde ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums ikviena Ministru kabineta noteikuma ar likuma spēku spēkā esamībai. Šo nosacījumu pārkāpums nozīmē, ka attiecīgie noteikumi ir prettiesiski un atzīstami par spēkā neesošiem. Līdz ar to būtiski noskaidrot katra šā ierobežojuma saturu.

1. Procesuālie jeb formālie ierobežojumi

No Satversmes 81. panta izriet šādi procesuālie ierobežojumi Ministru kabineta noteikumu ar likuma spēku izdošanai:

1) noteikumus drīkst izdot laikā starp Saeimas sesijām;

2) noteikumu izdošanas pamatā jābūt neatliekamai vajadzībai;

3) ne vēlāk kā trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas izdotie noteikumi jāiesniedz Saeimā.

Bijušais Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks savā publikācijā norādījis vēl ceturto, pēc būtības arī formālu ierobežojumu – minētais Satversmes pants paredz Ministru kabineta tiesību izdot noteikumus ar likuma spēku, nevis uzliek to par pienākumu.⁵ Tiesība šeit nozīmējot "izvēles iespēju, nevis pienākumu vai obligātumu", un pretēji tam "šīs Satversmē paredzētās izvēles iespējas Ministru kabinets, populistiski argumentējot ar neizskatīto likumprojektu daudzumu Saeimā, tās neoperativitāti, no vienas puses, un, no otras puses, ar savu operativitāti, apstākļu un vajadzību zināšanām, pārvērta par savu pienākumu un goda lietu izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks".⁶ Pēc autora domām, šis ceturtais formālais ierobežojums gan nav tik nozīmīgs kā pirmie trīs, jo, piemēram, maz ticams, ka Satversmes tiesa varētu atcelt kādus noteikumus ar likuma spēku tikai tāpēc vien, ka Ministru kabinets to izdošanu uzskatījis par savu pienākumu.

1) Noteikumu izdošana Saeimas starpsesiju laikā

Latvijas Republikas Saeima nedarbojas nepārtraukti, bet gan sesiju veidā.