Ievads

Kopš 1963. gada, kad Eiropas Kopienu tiesa (turpmāk – Tiesa) radīja slaveno Plaumann testu¹ un sāka to piemērot, par Tiesas attieksmi pret individuāla aizskāruma jēdzienu ir plaši diskutēts un visbiežāk tā ir kritizēta. Tikai pirms dažiem gadiem ģenerāladvokāts Džeikobss (Jacobs) un Pirmās instances tiesa UPA² un Jégo-Quéré³ lietās nāca klajā ar iniciatīvu grozīt individuāla aizskāruma jēdziena interpretāciju. Tomēr Tiesa uzstāja uz tās izmantotās pieejas pareizību Kopienu tiesību kontekstā un skaidri norādīja, ka dalībvalstīm, ja tās vēlas mainīt neprivileģēta pieteicēja stāvokli EK Līguma 230. panta ceturtās daļas kontekstā, ir jāgroza EK Līguma⁴ saturs.⁵ Kad tika izstrādāta Konstitūcija Eiropai⁶ (turpmāk – Konstitūcija⁷), dalībvalstis atsaucās uz šo Tiesas aicinājumu un grozīja attiecīgo tiesību normu.

Eiropadomes sanāksmes laikā Briselē 2007. gada jūnijā dalībvalstis nolēma "pēc divu gadu nenoteiktības Savienības līgumu reformas procesā [..] virzīties uz priekšu".⁸ Tā rezultātā tika noraidīta Konstitūcijas ideja un 2007. gada Starpvaldību konferencē (turpmāk – SVK) saskaņā ar Briseles Eiropas Padomes dotajām pilnvarām⁹ tika grozīts EK Līgums un ES Līgums.¹⁰ 2007. gada SVK darba rezultātā dalībvalstu pārstāvji 2007. gada 13. decembrī parakstīja Lisabonas līgumu.¹¹ 2007. gada SVK pilnvaras paredzēja, ka "[EK] Līgumā tiks ietverti 2004. gada SVK jauninājumi".¹² Tas nozīmē, ka EK Līguma 230. panta ceturtā daļa tika grozīta tā, lai tās saturs atbilstu Konstitūcijas III-365. pantā minētajam.

Šajā rakstā analizētas individuāla aizskāruma jēdziena attīstības tendences Kopienu tiesību sistēmā, kā arī "jaunā" EK Līguma 230. panta ceturtās daļas¹³ iespējamā ietekme uz neprivileģēto pieteicēju stāvokli, jo tiesiskā uzraudzība ir viens no tiesiskuma principa ievērošanas stūrakmeņiem.¹⁴ Vēl viens šī raksta mērķis ir rast piemērotus risinājumus neprivileģēta pieteicēja stāvokļa uzlabošanai 230. panta ceturtās daļas kontekstā.

Šī mērķa sasniegšanai varētu noderēt dažu dalībvalstu (Vācijas, Francijas, Latvijas, Igaunijas) tiesību sistēmu izvērtējums, it sevišķi pievēršoties šo dalībvalstu tiesību aktiem, kas reglamentē konstitucionālo un administratīvo uzraudzību. Pēc autora domām, tiesiskā uzraudzība ir vēl viena tiesību nozare, neskaitot pamattiesības, kurā ES un tās tiesas varētu "iedvesmoties" no dalībvalstīm, lai nodrošinātu tiesiskuma principa ievērošanu Savienībā.

Pirmā šī raksta daļa veltīta īsam Tiesas judikatūras par individuāla aizskāruma jēdzienu pārskatam. Otrajā daļā analizēta "jaunā" EK Līguma 230. panta ceturtā daļa, lai noskaidrotu jauninājumus salīdzinājumā ar esošo formulējumu un iespējamos jaunā formulējuma trūkumus. Trešajā daļā analizēta "jaunās" EK Līguma 230. panta ceturtās daļas spēja atrisināt "pilnīgas tiesiskās aizsardzības liegšanas" un "efektīvas tiesiskās aizsardzības liegšanas" problēmas. Nobeigumā uzmanība tiks veltīta individuāla aizskāruma jēdziena perspektīvām un neprivileģēta pieteicēja stāvoklim "jaunās" EK Līguma 230. panta ceturtās daļas kontekstā.

Individuāls aizskārums no Plaumann līdz Jégo-Quéré un UPA

Lai pienācīgi izanalizētu individuāla aizskāruma jēdziena perspektīvas, jāaplūko tā attīstības vēsture un daži nozīmīgākie attīstības punkti. Pirmkārt, jāatceras, ka sākotnējā Kopienu tiesiskās uzraudzības sistēmas koncepcijā "acīmredzama ir Francijas administratīvo tiesu sistēmas"¹⁵ un arī Vācijas tiesību¹⁶ ietekme. Tātad tiesiskās uzraudzības ideja nav kas unikāls un īpaši Kopienu tiesību sistēmai radīts. Lai arī tiesiskās uzraudzības idejas autori iedvesmojās no minētajām tiesību sistēmām un to tradīcijām, Tiesai un tās judikatūrai bija nozīmīga un noteicoša loma Kopienu tiesiskās uzraudzības sistēmas attīstībā.¹⁷ Šī raksta gaitā varēs secināt, vai Tiesa patiešām ir darījusi visu iespējamo individuāla aizskāruma jēdziena izpratnes attīstībai un vai tai nebija iespēju vairāk izmantot dalībvalstu pieredzi Kopienu tiesiskās uzraudzības sistēmas uzlabošanai, it īpaši attiecinot to uz individuāla aizskāruma jēdzienu.