Nobeigums. Sākums "JV" Nr. 8, 26.02.2009.

Tā rezultātā Konstitūcijā tika iekļauta jauna tiesību norma – I-29. panta pirmā daļa, kurai atbilstoši dalībvalstis "nodrošina tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības". Identiska norma saskaņā ar Lisabonas līguma 1. panta 20. punktu ir iekļauta ES Līgumā (9. panta (f) daļas 1. punktā). Šī jaunā tiesību norma ir adresēta dalībvalstu likumdevējiem, nevis tiesām, jo tikai likumdevējs ir spējīgs grozīt dalībvalsts tiesību aktus tā, lai tie atbilstu šai Lisabonas līgumā iekļautajai prasībai.⁹⁴ Tomēr šī tiesību norma šķiet pretrunīga, jo iespējamie dalībvalstu procesuālo normatīvo tiesību aktu grozījumi var novest pie atšķirīgām prasībām attiecībā uz personu iespējām iegūt piekļuvi savu dalībvalstu tiesām.⁹⁵ Tādēļ 2007. gada SVK vai pēc tās Komisijai vai Padomei bija jāsniedz vadlīnijas paredzamā ES Līguma 9. panta (f) daļas 1. punkta piemērošanai dalībvalstīs ar mērķi izvairīties no iespējamas Savienības pilsoņu diskriminācijas dažās dalībvalstīs.

Lai arī galvenie jauninājumi paredzamajā ESD Līguma 230. panta ceturtajā daļā jau ir apskatīti, šie tomēr ir tikai prima facie jauninājumi, jo Lisabonas līgums satur tiesību normas, kurām varētu būt nozīmīga ietekme uz locus standi prasībām. Šis aspekts tiks aplūkots raksta nākamajā daļā.

b) Pamattiesību hartas iespējamā ietekme

Individuāla aizskāruma jēdziens ir cieši saistīts ar pamattiesību jautājumu. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. un 13. pants līdz ar dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām veido pamatu efektīvas tiesiskās aizsardzības principa nodrošināšanai gan Kopienu līmenī, gan nacionālā līmenī, dalībvalstīm rīkojoties Kopienu tiesību ietvaros.⁹⁶ Tiesas ieņemtā striktā pozīcija attiecībā uz individuāla aizskāruma jēdzienu "ir pretēja efektīvas tiesiskās aizsardzības principam un daudzos gadījumos var novest pie taisnīguma liegšanas",⁹⁷ jo Tiesa ļoti bieži neskata lietas pēc būtības – tiesvedība tiek pārtraukta tikai un vienīgi pilnīgi formāla kritērija (neatbilstība EK Līguma 230. panta ceturtajā daļā izvirzītajām prasībām) dēļ. Šāda situācija rada bažas par Kopienu tiesību leģitimitāti, jo personai ir ļoti sarežģīti piedalīties tiesiskās uzraudzības procesā, kas paredzēts EK Līgumā, it īpaši gadījumos, kad uzmanības centrā ir plaši politiski aspekti, kuri skar personas individuāli.⁹⁸ Arī ģenerāladvokāts Džeikobss ir norādījis uz šādām attiecībām starp pamattiesību aizsardzību un Savienības leģitimitāti.⁹⁹

2004. gada SVK dalībvalstis vienojās padarīt juridiski saistošu Hartu,¹⁰⁰ iekļaujot šo dokumentu Konstitūcijā. Noraidot Konstitūcijas ideju, dalībvalstis neatteicās no nodoma piešķirt Hartai juridiski saistošu spēku.¹⁰¹ Tādējādi Tiesai nāksies ņemt vērā Hartas juridiski saistošo normu, ar kuru personai tiek piešķirtas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību. Tas gan nenozīmē, ka Tiesa varētu padarīt brīvāku individuāla aizskāruma jēdziena interpretāciju.

Starp Konstitūcijas II-107. pantu (Hartas 47. pantu) un III-365. panta ceturto daļu (ESD Līguma 230. panta ceturtā daļa) ir vērojama zināma spriedze.¹⁰² Tomēr šī spriedze, šķiet, ir iluzora, jo Konstitūcijas II-107. panta skaidrojums tieši nosaka, ka šī panta mērķis nav bijis mainīt tiesiskās uzraudzības sistēmu, kas izveidota ar EK Līgumu.¹⁰³ Tā rezultātā Tiesa ar pilnu pārliecību var uzskatīt Savienības tiesiskās aizsardzības sistēmu par pilnīgu. Tajā pašā laikā Savienības likumdošanas aktu izslēgšana no jebkādas tiesiskās uzraudzības nav savietojama ar spriedumu Posti un Rahko lietā¹⁰⁴ Eiropas Cilvēktiesību tiesā.¹⁰⁵ Posti un Rahko lietā, no vienas puses, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ar atsauci uz Extramet lietu¹⁰⁶) noteica, ka tā "atgādina" Tiesas pozīciju, ka vispārsaistošs tiesību līdzeklis noteiktos apstākļos var radīt individuālu aizskārumu.