– Vispirms, – vai šajos aizvadītajos deviņos gados ir mainījies jūsu viedoklis par to, kurā no trim amatiem augstskolas absolventam ir vislielākās iespējas realizēt savus ideālus par taisnīgumu?

– Jūs sākat ar dziļi filozofisku un reizē praktisku jautājumu. Man jāapdomā, uz ko likt uzsvaru. Sākšu ar vienkāršāko.

Ja izvēle ir tikai starp tiesneša, prokurora vai advokāta amatu, joprojām uzskatu, ka vislielākās iespējas dot ieguldījumu taisnīguma triumfam ir tiesneša amatā. Jo tiesnesis – salīdzinājumā ar advokātu vai prokuroru – saka galavārdu. Krimināllietās gan varētu izcelt arī prokurora devumu, jo tiesas spriedums ļoti lielā mērā ir atkarīgs no prokurora sagatavoto lietas materiālu kvalitātes, apjoma un kvalifikācijas pamatotības. Klāt nākusi pārliecība par zinātnieku nozīmību. Es negribētu noniecināt arī notāru, tiesu izpildītāju, izmeklētāju un arī policistu iespēju dot ieguldījumu taisnīguma stiprināšanā.

– Jūsu paša kļūšana par Augstākās tiesas senatoru daudziem bija pārsteigums. Cik mērķtiecīgs vai – gluži pretēji – nejaušs ir jūsu ceļš uz tiesneša amatu?

– Teikšu atklāti, ka pēdējos gados arvien vairāk un vairāk esmu domājis par gaidāmajiem vaļaspriekiem un veselības uzturēšanas nodarbēm, kā mēdz teikt, dodoties pelnītajā atpūtā. Ja kādā dzīves posmā es būtu vēlējies pievērsties tiesneša darbam (negribas lietot apzīmējumu "karjerai"), soli pa solim to arī būtu sasniedzis.

Kā augstskolas pasniedzējam un zinātniekam dzīve man ļoti dāsni devusi visu, lai es justos labi: patīkamus kolēģus, pēc visādām nedienām tomēr pateicīgus studentus, darba pozitīvu novērtējumu doktora un profesora, Zinātņu akadēmijas akadēmiķa titulu veidā un galu galā mani apmierinošu materiālo stāvokli.