Šobrīd Eiropas Savienībā ir spēkā tā sauktā Elektroenerģijas un dabasgāzes tirgus otrā likumdošanas pakete, kurā ietilpst arī 2003. gada 26. jūnija Direktīva 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu,² turpmāk – Gāzes direktīva (šī likumdošanas pakete vienlaikus regulē arī elektroenerģijas iekšējo tirgu, piemērojot līdzīgus principus un noteikumus³).

Spēkā esošais regulējums noteic, ka "tīkla ekspluatācijai jābūt juridiski un funkcionāli nošķirtai no piegādes un ražošanas darbībām".⁴ Tomēr Komisija norāda, ka līdzšinējā pieredze liecina par trim galvenajām problēmām esošajā regulējumā:

a) pārvades sistēmas operators pret uzņēmumiem, ar kuriem tas saistīts, var attiekties labāk nekā pret konkurējošām trešajām personām;

b) nav iespējams garantēt nediskriminējošu piekļuvi informācijai;

c) integrētā uzņēmumā ir izkropļoti investēšanas stimuli.⁵

Ņemot vērā šos argumentus, Komisija piedāvā grozīt Gāzes direktīvu, lai novērstu minētās problēmas. Savukārt, lai izvērtētu "jaunās" Gāzes direktīvas saturu, šajā rakstā tuvāk tiks aplūkoti nošķiršanas veidi un to īpašības, kā arī izvērtēts tā sauktās "Gazprom" klauzulas saturs.

Piegādes tīkli un vertikāli integrēti uzņēmumi

Gan dabasgāzes, gan arī elektroenerģijas piegādes nozares galvenā specifika ir atkarība no fiksētiem piegādes tīkliem – angliski šīs nozares apzīmē kā network-bound sectors.