Komisijas darba grupa iepazinās ar dokumentiem un citiem materiāliem, kas saistīti ar Latvijas Republikas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības starptautisko tiesisko statusu, kā arī šo valstu savstarpējām tiesiskām attiecībām, Vācijas — PSRS 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līgumu un tam pievienoto slepeno papildprotokolu, Vācijas — PSRS 1939. gada 28. septembra līgumu par draudzību un robežām un tam pievienotiem slepeniem papildprotokoliem un karti.

Komisija izdarīja šo dokumentu un materiālu analīzi no vēsturiskā un juridiskā viedokļa, kā arī izvērtēja to politiskās un juridiskās sekas.

Trīsdesmito gadu nogalē starptautiskajās attiecībās norisinājās krasas pārmaiņas, ko pavadīja valstu vispāratzīto savstarpējo attiecību normu un principu strauji pieaugoša devalvācija. Starptautiskajā arēnā arvien noteiktāk sāka izpausties paļaušanās uz rupju spēku, gandrīz vai absolūta mazo tautu interešu ignorēšana. Par dominējošo šī tendence kļuva pēc noziedzīgā padomju–vācu darījuma 1939. gada augustā. Šodien principā nenozīmīgs ir jautājums par to, kam piederēja iniciatīva padomju–vācu kontaktu aktivizēšanā pirms 1939. gada neuzbrukšanas līguma parakstīšanas. Abu pušu tuvināšanās tendences iezīmējās ne vēlāk kā 1938. gada rudenī. Viens no PSRS nozīmīgākajiem soļiem šajā virzienā bija 1939. gada 10. martā partijas 18. kongresā izskanējusī Staļina runa, kurā Vācijas ārpolitiskā vadība saskatīja "vēlēšanos uzlabot Vācijas un PSRS attiecības". Konkrēto pasākumu vidū jāizceļ padomju pilnvarotā pārstāvja Berlīnē A.Merekalova 1939. gada 17. aprīļa vizīte pie Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra E. fon Vaiczekera, kuras gaitā Merekalovs apliecināja, ka ir iespējama abu valstu saprašanās. Kopš šī brīža Padomju Savienības un Vācijas kontakti ieguva pastāvīgu raksturu.