Šajā rakstā tiks analizēti trīs jautājumi. Pirmkārt, tā kā vairākums robežlīguma slēgšanas procesā iesaistīto amatpersonu norādīja, ka 2007. gada Latvijas–Krievijas valsts robežas līgums (turpmāk – 2007. gada līgums) neapstrīd un neapgāž Latvijas valsts nepārtrauktību, autore pievērsīsies jautājumam – ko valsts nepārtrauktība nozīmē un kā, ja vispār, tā ir saistīta ar 2007. gada līgumu. Otrkārt, autore apskatīs jautājumu par 1920. gada Latvijas–Krievijas Miera līguma īpašo raksturu un Satversmes 3. panta tvērumu. Šajā daļā būs sīkāk jāanalizē Satversmes tiesas spriedums, lai arī šis raksts nebūtu uzskatāms par to, ko klasiski tiesību doktrīnā saprot ar tiesas sprieduma komentāru. Treškārt, autore mēģinās novērtēt, vai Latvija vēl arvien ir paturējusi savas prasības tiesības atbilstoši starptautisko tiesību normām un principiem saistībā ar pienākumu atlīdzināt starptautisko normu pārkāpuma dēļ radīto zaudējumu.

I. Kas ir valsts nepārtrauktība un kā tā darbojas

[1] 2007. gada Saeimas debatēs gan par pilnvarojuma sniegšanu valdībai parakstīt 1997. gadā parafēto Latvijas–Krievijas robežlīgumu, gan par parakstītā līguma pieņemšanu valsts augstākās amatpersonas piesauca vairākus argumentus par labu šiem lēmumiem. Šo argumentu pamattēze bija šāda: stājoties starptautiskajās organizācijās, Latvija vienmēr bija uzsvērusi, ka tai nav nekādu šķēršļu parakstīt minēto līgumu.

[2] Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā Saeimas uzrunā cita starpā teica:

"1991. gadā Latvija atjaunoja neatkarību tajās robežās, kādas mums de facto fiziski ir šodien. Mēs iestājāmies ANO, EDSO, Eiropas Savienībā un NATO, būdami šobrīd esošajās robežās, atkārtoti un uzsvērti deklarējot, ka mums nav teritoriālu pretenziju ne pret vienu valsti, ka mums nav teritoriālu konfliktu un nenoskaidrotu jautājumu ar kādu valsti.

Ja mēs būtu deklarējuši, ka Latvija uzskata Abreni par savu neatņemamu sastāvdaļu, mūsu tagadējo partneru un sabiedroto acīs tas būtu uzskatīts, viņuprāt, par teritoriālām domstarpībām ar mūsu kaimiņiem, un mēs vēl šodien, ticiet man, nebūtu ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsts.

Iestājoties starptautiskajās struktūrās, kas Latvijai garantē neatkarību, drošību un attīstību, mums bija jāpieņem gribot negribot tās realitātes, kādas izveidojušās Eiropā, – arī tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav Latvijas valsts kontrolē."¹

[3] Šeit teiktajā parādījās principiāli punkti. Latvija neatkarību atjaunoja de facto robežās, tas ir, bijušās LPSR robežās. Latvijai nav nenoskaidrotu jautājumu ar citām valstīm. Latvijai nav teritoriālu pretenziju. Latvija nav deklarējusi Abreni par savu teritoriju. Ja Latvijai būtu bijusi cita nostāja, to nebūtu uzņēmusi ANO, EDSO, ES un NATO.

[4] Šis un citi amatpersonu paziņojumi ir visnotaļ interesants materiāls juridiskai un politiskā procesa analīzei. Šajā rakstā aprobežošos tikai ar dažu faktu piesaukšanu, piebilstot, ka, īpaši, starptautiskajās attiecībās un starptautiskajās tiesībās faktiskā realitāte un tiesiskā realitāte var būt atšķirīga.² Valstij turpinot pastāvēt lielā mērā virtuālajā tiesiskajā realitātē gadu desmitiem, šī atšķirība var būt stipri izteikta tādā ziņā, ka, piemēram, iedomātais pilsoņu kopums noteikti ir visai atšķirīgs no reālā pilsoņu kopuma. Tomēr tā ir konkrētā valsts, kurai principā ir tiesības izvēlēties par labu savas pozīcijas bāzēšanai faktiskajā vai tiesiskajā realitātē, jo starptautisko tiesību sistēma satur abus principus: ex factis jus oritur un ex injuria non jus oritur. 1990.–1991. gadā Latvijai, vadoties no starptautiskām tiesībām un valstu prakses, bija izvēle starp šādiem variantiem: (a) jauna valsts bijušās padomju republikas robežās (aptverot šīs republikas iedzīvotājus), kas radusies ar PSRS akceptu, (b) otrās Latvijas Republikas scenārijs, kas noteikti ietver atzīšanu, ka pirmā republika tika veiksmīgi anektēta, un (c) valsts nepārtrauktība, kas de facto nebija viegli īstenojama, bet arī saskanēja ar starptautiskajās tiesībās sniegtām iespējām, kuras piecdesmit gados pat vēl bija nostiprinājušās. Latvija izvēlējās (c) variantu.³ Pasaule šai izvēlei piekrita. Cits ir jautājums par to, vai Latvija ir pratusi izskaidrot, ko šī izvēle nozīmē katrā jaunā valsts attīstības posmā vai konkrētā jautājumā, jo nevar taču cerēt, ka vienmēr un visos gadījumos starptautiskajās organizācijās vai valstīs ir pieejami eksperti valstu nepārtrauktības un ar to saistīto seku juridiskajos jautājumos.

[5] Līdz ar to ir vērts paskatīties, attiecībā uz kādu teritoriju vai vismaz uz kādiem teritoriju nosakošiem principiem Latvijas neatkarības atjaunošanas prasība 1991. gadā tika atzīta pasaulē. Ārlietu ministrijas 1999. gadā sagatavotajā grāmatā, kur publicēti Latvijas Valsts arhīva materiāli, ir apkopotas arī 1991. gadā saņemtās valstu nostājas sakarā ar Latvijas neatkarības atzīšanu. To starpā, piemēram, Beļģija paziņoja, ka "uzskata par nepieciešamu atgādināt, ka Beļģijai nav no jauna jāpārskata Baltijas valstu atzīšanas jautājums, jo tas iekļaujas šo valstu divdesmito gadu atzīšanas aktu pārmantojamībā".⁴ Īslande cita starpā konstatēja, ka Latvija atjaunoja 1922. gada Satversmi un apstiprināja, ka "Latvijas neatkarības atzīšana ir pilnīgi likumīga, jo Islande nekad nav atzinusi Latvijas militāro okupāciju un nelikumīgo pievienošanu Padomju Savienībai".⁵ Dānijas dokumentos atrodam norādi, ka tā apstiprina "Dānijas 1921. gadā pasludināt[o] Latvijas Republikas atzīšanu par neatkarīgu valsti".⁶ Kanādas valdība paziņoja, ka "Kanādas valdība 52 gadus ir atbalstījusi šīs trīs valstis varonīgajā cīņā par brīvības atgūšanu. Kanāda nekad nav atzinusi šo valstu aneksiju. Kanāda uzturēja de iure atzīšanu līdz brīdim, kad Lietuva, Latvija un Igaunija būs brīvas, lai atkārtoti apstiprinātu to neatkarību. Šī diena ir pienākusi".⁷ Austrālija atgādināja, ka tā kā realitāti pieņēma padomju de facto kontroli, bet sakarā ar 1991. gada augusta notikumiem "Baltijas valstis pirmo reizi kopš 1940. gada ir atguvušas kontroli pār savām lietām".⁸

[6] Lielākā daļa valstu atzina divdesmitajos gados izveidotās Latvijas valsts neatkarību, kas varētu nozīmēt, ka vismaz a priori atzīšana notika to gadu Latvijas valsts robežās un konstitucionālajā ietvarā, ja vien puses nevienojās par citiem noteikumiem. Bija, protams, valstis, kas ilgo okupācijas gadu laikā mainīja savu nelikumības neatzīšanas pozīciju.⁹ Šo valstu atzīšanas dokumenti atspoguļo minētās izmaiņas. Kā piemēru var minēt Zviedriju. Zviedrija paziņoja, ka "atzīst Latvijas Republiku par suverēnu un neatkarīgu valsti"¹⁰ (bet ne šo valstu neatkarību – I.Z.), jo 1991. gadā bija iestājušies visi valsts starptautiskai atzīšanai nepieciešamie priekšnoteikumi. Loģiski, ka Zviedrija, atzīstot valsti, skatījās uz valsts elementiem, kādi tie bija valsts atzīšanas momentā 1991. gadā. Zviedrija gan ir nosodījusi 1940. gada PSRS karaspēka ievešanu Latvijā, tomēr Zviedrijas izvēle bija par labu ex factis jus oritur principam. Jebkurā gadījumā, analizējot to, cik pamatoti bija amatpersonu apgalvojumi par neatkarības atjaunošanu LPSR robežās kā starptautiskajās tiesībās akceptētu patiesību, Satversmes tiesai bija jāizvērtē minēto valstu nostājas, nepieciešamības gadījumā pieprasot pušu komentārus.

[7] Neapšaubāmi, ka tādu vai citādu starptautisko seku radīšanā nozīme bija tam, ko Latvija pati prasīja no starptautiskās sabiedrības. Gan 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija, gan 1991. gada 21. augusta Konstitucionālais likums runā par 1918. gadā izveidoto Latviju un Satversmē noteikto valstisko ietvaru. A priori tas nozīmē oriģinālās valsts robežas – princips, kuru ievēroja, atjaunojot valsts robežu ar Igauniju un Lietuvu.¹¹ Kā viens no pretargumentiem Latvijas un Igaunijas valsts nepārtrauktībai doktrīnā tiek minēts fakts, ka robežas ar Zviedriju un Somiju it kā tika noteiktas atbilstoši bijušās PSRS robežām ar šīm valstīm.¹² Praksē tik tiešām šie robežu punkti netika mainīti, bet līgums ar Zviedriju tika noslēgts tad, kad Latvija un Igaunija atjaunoja savu jūras robežu, un līgumā nav nevienas atsauces uz līgumiem ar PSRS.¹³ Tas ir svarīgs juridisks fakts, ņemot vērā to, ka Zviedrijas nostāja jautājumā par Latviju kā jaunu valsti līdzinās Krievijas nostājai.

Visbeidzot, atgriežoties nacionālajās tiesībās, 1992. gada 22. janvāra LR Augstākās padomes lēmums "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagasta aneksijas neatzīšanu" konkrēti noteic, ka Latvijas–Krievijas robežu "juridiski joprojām nosaka" 1920. gada Miera līguma 3. pants. Lai arī Satversmes tiesa norādīja, ka īsti nav skaidrs, vai 1990. gada 4. maija deklarācijas 9. punkta saturā ietilpst viss Miera līgums vai tikai tā daļa, nosliecoties gala rezultātā par labu otrajai alternatīvai, tomēr Kristīnes Krūmas atsevišķās domas uzskatāmi parāda, ka šāds secinājums nonāk pretrunā Latvijas konsekventi paustajai nostājai par līguma spēkā esamību, kā arī deviņdesmito gadu praksei Latvijā attiecībā uz šo robežas punktu.