22. Jūlijs 2008 /NR. 27 (532)
Skaidrojumi. Viedokļi
Latvijas – Krievijas valsts robežas jautājums un Latvijas nepārtrauktības doktrīna
9
Starptautiskās tiesības
un konstitucionālās tiesības mijiedarbībā
Dr.iur. (Cantab)
Ineta Ziemele
Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesore,
Eiropas Starptautisko tiesību asociācijas valdes locekle

Viens no pēdējā laika aktuālākajiem jautājumiem, neapšaubāmi, ir Latvijas– Krievijas robežas līgums. Līguma slēgšana radīja nepieciešamību atkārtoti izvērtēt Latvijas valsts pamatprincipu saturu gan konstitucionālo, gan starptautisko tiesību izpratnē un tiesiskās sekas. Satversmes tiesas spriedums jautājumā par šā līguma atbilstību Satversmes 3. pantam sniedza iespēju nostiprināt judikatūrā Latvijas valsts attīstībai specifiskos valsts teorijas principus. Šim spriedumam būtu jākļūst par aktīvu zinātnisku diskusiju priekšmetu, kas parādītu gan tā pozitīvo devumu, gan būtiskās kļūdas.

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
ATVĒRT AR KODU
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
PIRKT 1 RAKSTU
apmaksas veids
mobilly
seb banka
swedbank
sms
 /  5 RAKSTUS
apmaksas veids
mobilly
seb banka
swedbank
piekļuves kods
ABONĒ 2020.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Garāmgājējs
24. Jūlijs 2008 / 14:01
0
ATBILDĒT
Es piekrītu Jusu rezultātam, bet situācija ir vēl pārliecinošāka, kā Jūs rakstat. Mūsdienu starptautiskajās tiesībās zaudējumu prasību izraisa tikai starptautiski prettiesisks akts, cesija nav starptautiski prettiesisks akts, ergo, zaudējumu prasība ir pat teorētiski neiespējama. Atbildi uz monetāro argumentu jāsniedz konkrētās primārās normas - līguma - interpretācijai, kas ir kristalskaidra - ar līgumu nav saistīta nekāda naudas pāreja.



Es neesmu pārliecināts, ka ir kāds jāpārliecina, ka tas ir cesijas līgums. Cesijas jēdziens starptautiskajās tiesībās nav preskriptīvs, kas ieslēgtu kādu īpašu tiesisku režīmu, bet deskriptīvs, aprakstot vienā vārdā tiesību jēdzienu 'teritorijas tiesību pāreja līguma ceļā.'. Attiecībā uz RL, būtu jāizvairās no jebkādām a priori prezumpcijām un teorijām un jādara garlaicīgais interpretācijas darbs. RL pasaka tikai un vienigi to, ka ta speka stasanas bridi Abrene piekrit KF - tas nesaka neko par Abrenes ieprieksejo statusu, tas nesaka neko par Abrenes statusa tiesiskumu, tas nesaka neko par plasakajam doktrinam. Tatad jautajums ir tikai viens -- kads statuss Abrenei bija pirms RL stasanas speka -- un uz so jautajumu ST, rightly in my view, dod vienkarsako atbildi - nav uzradits pietiekami skaidrs atteiksanas akts, tadel Abrene joprojam bija Latvijas teritorija de jure, tadel RL ir cesija. Es tiešām neredzu, kā tas var ietekmēt kontinuitāti. Reizē ar tiesībām un pienākumiem Latvija atguva tiesības atteikties no tiesībām un iegūt jaunus pienākumus, un tieši to tā izdarīja attiecībā uz Abreni.



P.S. Re Templis: es piekrītu, ka estētiski skaistāk būtu bijis lasīt izvērstu Ficmorica un Boveta analīzi un prātuļojumus par to, tieši kā estopelis atšķiras no piekrišanas, bet šīs lietas ir pietiekami skaidri pateiktas: tā kā MK nevarēja uzrādīt pietiekami skaidru atteikšanās aktu, nevarēja būt runas par estoppeli, un attiecībā uz klusējošo piekrišanu, šķiet, MK procesuālā stratēģija bija koncentrēties tikai uz tiešo atteikšanos. Tādēļ law of territory seems right by me -- pat ja tikpat pārliecinoši varētu uzrakstīt arī acquiescence argumentu.
vēsturnieks
23. Jūlijs 2008 / 09:05
0
ATBILDĒT
Vēlētos papildināt anonīmā lasītāja komentāru. Krievija tad, kad bija atzinusi Latvijas neatkarību, 1992.gadā piesavinājās Baltinavas pagasta Punduru ciemu un Punduru dzelzceļa staciju. Tāpēc ir visai dīvaini, ka gan Satversmes tiesa, gan cien.profesore par to klusē. Attiecībā uz gribas izpaudumiem ir jāsaka, ka situācijā, kad starp abām valstīm bija karastāvoklis, tad abas valstis izpauda savu gribu miera līgumā. Un tā bija šo valstu valdību preogatīva, iegūstot vai zaudējot kādu daļu no savas teritorijas. Turpretim miera laikā valdībām šādu preogatīvu nav. Tāpēc bija jānotiek referendumam, kā tas ir noteikts Satversmē. Protams, "Satversmes tēvi" neparedzēja, ka kāda Latvijas teritorijas daļa atradīsies citas valsts valdījumā un ka šādā gadījumā valdība un Saeima varētu viegli izvairīties no referenduma rīkošanas. Tagad, kad abas valstis ir izpaudušas saskanīgu gribas izteikumu, t.i., Krievijas valdījumā ir Abrenes apriņķa pagasti un Latvijas Saeima ir attiekusies no tiem, noslēdzot jaunu robežlīgumu, diskusijas šajā jautājumā sāk zaudēt savu nozīmi. No tā izriet arī smags trieciens līdzšinējai Latvijas kontinuitātes doktrīnai.
Dom Pedro do Brasil
23. Jūlijs 2008 / 02:15
0
ATBILDĒT
Jā, teritorijas bezatlīdzības cesija nav nekas neparasts. Visbiežāk starptautiskajā praksē tomēr cesija notiek pret atlīdzību (te ir neskaitāmi piemēri; blakus jau minētajām Luiziānai un Aļaskai var minēt viskrāšņāko teritorijas cesiju, kad 1848.g. Meksika par 15 mlj. tālaika dolāriem cedēja ASV 55% no savas teritorijas). Bet arī pretēji piemēri nav ilgi jāmeklē: jau minētā "Versaļas pakete" pēc 1.P.K., 1909.g. Riodežaneiro līgums starp manu dzimto Brazīliju un Urugvaju par vairāku salu un līču cesiju, vai, teiksim, 1859.g. Cīrihes līgums, ar kuru Austrija cedēja Lombardijas novadu Francijai, bet tā uzreiz cedēja to Sardīnijas karalistei. Visi šie līgumi ir izteikti ļoti skaidros vārdos, un es neko nezinu par to, ka kādā no šiem gadījumiem otrā puse pēc vairākiem gadiem būtu iedomājusies nākt klajā ar kompensācijas pieprasījumiem. Es domāju, ka, ja šāds dīvains demaršs kaut kur parādītos, tad tas noteikti būtu plaši zināms.

Pilnīgi piekrītu tam, ka laikposmā no 1991. līdz 2007. gadam Abrenes novads bija prettiesiski anektēts no Krievijas puses. ST spriedumā tas parādās pietiekami skaidri, un es domāju, arī šī raksta autore to saprot. Paliek tikai pats mazumiņš – pārliecināt par šo tēzi pašu Krieviju un trešās valstis. Protams, kā es jau teicu, tas ir atkarīgs no tā, vai līgumu kā tādu patiešām atzīst par cesijas līgumu.

Jūs, starp citu, ļoti pareizi minējāt Saeimas debates (vēl noteikti jāpiemin Valsts prezidentes deklarētais – man slinkums tagad celties un meklēt konkrētos datumus un citātus...). Būtu interesanti aplūkot jautājumu par to, kā Latvijas attieksme 1991.-2007.g. izskatās klasiskās Starptautiskās tiesas judikatūras gaismā par gribas izpausmi teritoriālajos strīdos (Fisheries, 1951, Preah Vihear, 1962). Dīvaini, kādēļ autore par to neko nav uzrakstījusi?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 6
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties