Jau sākotnēji jānorāda, ka rakstiska līguma interpretācija nav tikai civiltiesību jautājums. Noslēgta līguma interpretācija ir nepieciešama arī citās tiesību nozarēs, piemēram, lemjot par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju izīrētu dzīvokļu nodošanu privatizācijai, pieņemot lēmumus valsts notāru darbā par ieraksta izdarīšanu komercreģistrā, vērtējot tiesību subjekta saukšanai pie administratīvās atbildības nozīmīgus apstākļus u. c. Minētais liecina par to, ka rakstiska civiltiesiska līguma interpretācijai un tās metodoloģijai būtu ierādāma būtiska vieta tiesību zinātnē un tiesību piemērošanas praksē. Neraugoties uz skaidri saskatāmu nepieciešamību, var secināt, ka tieši rakstiska civiltiesiska līguma interpretācija ir maz pētīts un vēl mazāk saprasts tiesību jautājums, kas norāda uz zināmu atpalicību tiesību un juridiskās domas attīstībā. Ir apsveicami, ka pēdējā laikā dažādi autori ir vērtējuši civiltiesiska līguma interpretācijas tiesiskos aspektus, bet ir vairāk kā skaidrs, ka darāmā tiesību teorētiķiem un praktiķiem šajā jomā vēl ir daudz.

Rakstiska civiltiesiska līguma interpretācijas jēdziens

Visupirms nepieciešams aplūkot būtisku terminoloģisku aspektu, kas saistās ar jēdziena līgumu "tulkošana" vai "interpretācija" pielietošanu. Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk – CL)¹ ceturtās daļas pirmās nodaļas septītās apakšnodaļas nosaukumā expressis verbis noteikts: "Tiesiska darījuma iztulkošana." Minētās apakšnodaļas normās (CL 1504.–1510. pants) konsekventi lietots jēdziens "(iz)tulkošana", kas no sistēmiskā viedokļa ir pareizi un atbilstoši CL regulējumam kopumā. Tomēr jānorāda, ka jēdziens "(iz)tulkošana" ir lietojams vismaz divās nozīmēs. Pirmkārt, jēdziens "tulkot" nozīmē rakstiska vai mutiska teksta pārnešanu no vienas valodas otrā. Otrkārt, arī CL lietotā nozīmē jēdziens "tulkot" aplūkots kā tiesību teksta noteikumu jēgas atklāšanas procesa apzīmējums. Tātad iespējamas vismaz divas jēdziena izpratnes. Autors turpmāk jēgas noteikšanas procesa apzīmējumam izmantos jurisprudencē plaši pazīstamo jēdzienu – "interpretācija".

Jebkurš tiesību akts kalpo tajā paredzētajam mērķim tikai tad, kad tā noteikumi ir "labā stāvoklī", t. i., ir saprotami un skaidri.² Ja tas nav "labā stāvoklī" vai tā uzskata kāda no darījuma pusēm un radies strīds, rodas nepieciešamība tiesību aktu interpretēt.

Rakstiska civiltiesiska līguma interpretācija ir nepieciešama gadījumos, kad radušās šaubas par līgumā ietverto tiesību un pienākumu saturu vai apjomu un šis apstāklis ir līguma dalībnieku strīda pamatā. Ir skaidrs, ka līguma saturs nekad nespēs sniegt viennozīmīgu atbildi uz jautājumu – kāda bijusi līguma pušu patiesā griba, līgumu slēdzot. Līgums ir juridisks akts, un tas ir vērtējams kā juridisks akts. Tātad ir nepieciešamas noteiktas, tiesību zinātnē un tiesu praksē konkretizētas metodes kā līdzeklis tiesiska strīda izšķiršanai. Šajā darbā tiks piedāvātas metodes un noteikti principi kā vērtējams un analizējams rakstisks civiltiesisks līgums, akcentējot interpretācijas metožu nepieciešamību civillietu iztiesāšanā Latvijas Republikas tiesās.

Rakstiska civiltiesiska līguma interpretācijas jēdziena noskaidrošana ir pats sākums līguma interpretācijas analīzei. Interpretācija kā jēdziens ir radies no latīņu valodas vārda interpretatio (skaidrošana, jēgas atklāšana).³ Interpretācija ir tiesību teksta (līguma) atsevišķu vārdu un jēdzienu satura un jēgas noskaidrošana.⁴ Interpretācijas jēdziens šaurākā izpratnē, attiecībā uz tiesību normas iztulkošanu, skaidrots kā tiesību normu, specifisku metožu un pieņēmumu lietošana, lai iespējami objektīvi atklātu normas saturu, "izprastu tās ratio legis – jēgu un sociālo mērķi, tādējādi sekmējot normas lietošanu vai piemērošanu atbilstoši tās lomai kopējā tiesību sistēmā, nacionālo un starptautisko tiesību principiem, sabiedrības attīstības realitātei un loģikai."⁵ Tātad no minētajiem interpretācijas jēdziena skaidrojumiem izriet, ka interpretācija ir noteiktu darbību kopums tiesību teksta satura un jēgas noskaidrošanai nolūkā atvieglot tā piemērošanu vai lietošanu. Šeit jānorāda, ka tiesību teksta interpretācijas rezultāts tiek skatīts kā tā pielietošanas atvieglošanas instruments, kas nav precīzs un pamatots skatījums. Interpretācijas uzdevums ir tiesību teksta jēgas noskaidrošana, kas vai nu apstiprina, vai izslēdz noteiktu tiesisku seku iestāšanos, līdz ar to par "atvieglojošu instrumentu" interpretāciju vērtēt nav visai precīzi. Precīzāk interpretācija skaidrota kā tekstā ietvertās, bet vēl slēptās jēgas "sadalīšana", paplašināšana un atklāšana. Tiek norādīts, ka interpretācijas procesa priekšmets ir tiesību teksts kā tajā ietvertās, interpretācijas ceļā izprotamās jēgas nesējs.⁶ Kā norāda A. Krāmers (Adam Kramer), tad līguma jēgas noskaidrošana bez jēdziena "jēga" konkretizēšanas interpretācijas procesā ir nepilnīga.⁷ Tiek piedāvāts "jēgas" skaidrojums – "jēga" ir interpretācijas ceļā atklāts uz faktiem balstīts slēdziens, kas saskan ar darījuma dalībnieku gribēto atklājamo "jēgu". Īsāk sakot, interpretācijas ceļā nevar nonākt tuvāk darījuma "jēgai" par to "jēgu", kuru interpretācijas atklāšanai pasnieguši paši dalībnieki. Rakstiska civiltiesiska līguma interpretācijas metožu analīze nav iespējama bez līguma jēgas jēdziena skaidrojuma. Līgums ir tiesiskais pamats civiltiesiskajās attiecībās. Līguma jēga ir tiesisko attiecību būtība, kam ir izšķiroša nozīme līguma eksistencē. Ievērojot tiesību zinātnē skaidroto⁸ un aplūkojot interpretācijas procesa raksturojošos aspektus, varētu secināt, ka līguma jēga ir līdzēju gribas izteikuma rezultāts, kas nosaka līguma tiesisko pamatu (causa efficiens) un līguma mērķi (causa finalis). Tātad līguma jēga ir līdzēju gribas rezultātā noteikts līguma tiesiskais pamats un mērķis.