Šajā rakstā uzmanība tiks pievērsta likumprojekta 3. pantam, kas paredz Civillikumā iekļaut 1592.¹ pantu, ļaujot līdzējam vienpusēji atkāpties no līguma būtiska pārkāpuma gadījumā. Jānorāda, ka būtisks līguma pārkāpums ir cieši saistīts ar paredzama līguma pārkāpuma jautājumu saistību apturēšanas un vienpusējās atkāpšanās no līguma kontekstā.

Raksta mērķis ir izanalizēt paredzama līguma pārkāpuma jēdziena regulējumu un piemērošanas tiesiskās sekas starp dažādiem Lex Mercatoria starptautiskiem avotiem – 1980. gada 11. aprīļa Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencija "Par starptautiskajiem preču pirkuma – pārdevuma līgumiem" (turpmāk – Konvencija), Unidroit starptautiskie komerclīgumu principi (turpmāk – UNIDROIT principi), Eiropas līgumu tiesību principi (turpmāk – ELTP principi), ASV Vienotais komerclikums (Uniform Commercial Code (UCC) – angļu val.), Lielbritānijas Preču pārdevuma likums (Sale of Goods Act (SOA) – angļu val.) un Vācijas Civillikums (Bürgerliches Gesetzbuch (BGB) – vācu val.).

Raksta autors sniedz problēmu iespējamos risinājumus, kas saistīti ar paredzama līguma pārkāpuma tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanu. Autors piedāvā jaunas teorētiskas un praktiski pielietojamas atziņas un grozījumu priekšlikumus Civillikumā konstatētā likuma roba aizpildīšanai, kamēr likumprojekts vēl nav pieņemts Saeimā 2. lasījumā.

Likumprojektā uz 2. lasījumu iekļautā 1592.¹ panta izvērtējums

Saeimas 2008. gada 24. janvāra sēdē 1. lasījumā tika izskatīts un pieņemts likumprojekts "Grozījumi Civillikumā", kuru mērķis ir sekmēt tiesisko darījumu regulējumu atbilstoši ELTP principiem, Konvencijai un UNIDROIT principiem, kā arī ņemt vērā Latvijas tiesu praksē un civiltiesiskajā darbībā radušos strīdīgos un neregulētos jautājumus un nepieciešamību modernizēt un uzlabot tiesisko regulējumu līguma pārkāpuma tiesisko seku noteikšanā un piemērošanā. Likumprojekta 3. pants paredz papildināt Civillikumu ar 1592.¹ pantu, kas paredz: līdzējam ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, ja līguma neizpildīšana ir būtiska. Līguma neizpildīšana ir būtiska, ja 1) saistības precīzai izpildei ir svarīga nozīme; 2) neizpildīšanas dēļ kreditors lielā mērā zaudē to, ar ko viņam bija tiesības rēķināties saskaņā ar līgumu, izņemot gadījumus, kad parādnieks rīkojās ar tādu rūpību un čaklību, kādu var sagaidīt no krietna un rūpīga saimnieka; 3) neizpildīšana ir ļaunprātīga un dod kreditoram pamatu uzskatīt, ka viņš nevar paļauties uz saistības izpildīšanu nākotnē.

Saturiski likumprojekta 1592.¹ pants lielā mērā ir aizgūts no ELTP principu 8:103 panta,⁶ kas satur identisku tekstu likumprojektā ietvertajam. Konvencijas 25. pants līdzīgi nosaka: vienas puses pieļauts līguma noteikumu pārkāpums ir būtisks, ja tas rada otrai pusei tādu kaitējumu, ka šī otrā puse lielā mērā zaudē to, ar ko tai bija tiesības rēķināties saskaņā ar līgumu, izņemot gadījumus, kad līguma noteikumus pārkāpusī puse nebija paredzējusi tādu iznākumu, un saprātīga persona, darbojoties analoģiskos apstākļos, to nebūtu paredzējusi. Attiecībā uz būtiska līguma pārkāpuma sekām līdzīgas nostādnes ietvertas arī Konvencijas 49. pantā, kas nosaka: pircējs var paziņot par līguma laušanu, ja pārdevējs nepilda kādu no savām līgumā vai šajā Konvencijā paredzētajām saistībām, un tas izraisa būtisku līguma pārkāpumu [..]. Analoģisks Konvencijas 49. pantam ir 64. pants, vienīgi tas attiecas uz pārdevēja tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma.

Likumprojekta 1592.¹ pants šobrīd aptver vienīgi būtisku de facto pastāvošu pārkāpumu (fundamental breach of contract – angļu val.). Tas ir gadījums, kad viena puse ir jau izdarījusi būtisku līguma pārkāpumu un otrai pusei līdz ar šā pārkāpuma notikumu rodas tiesības atkāpties no līguma. Piemēram, pārdevējs piegādājis pircējam līgumam neatbilstošas preces, un preces neatbilstība sasniedz tādu apjomu, ka preces nav iespējams tālāk saprātīgi izmantot, apmainīt vai salabot.