Mag.iur. Jana Zīle, Daugavpils tiesas tiesnese, Latvijas Policijas akadēmijas vieslektore,— "Latvijas Vēstnesim"

Vēlme integrēties Eiropā liek mums padomāt ne vien par likumdošanas atbilstību Eiropas Padomes izvirzītajām prasībām dalībvalstīm, bet risināt arī citas kopīgas problēmas. Viena no nozīmīgākajām problēmām arī Eiropā ir un būs noziegumos cietušais.

Eiropas Padomes ieteikumi sniedz vērtīgas vadlīnijas jebkura veida centieniem definēt noziegumos cietušā stāvokli. Lai rastu konkrētu un piemērotu risinājumu, ir ļoti svarīgi iepazīties ar citu valstu pieredzi šajā jomā.

Jebkuras humānas krimināltiesību sistēmas uzdevums ir pastāvīgi pārdomāt un atspoguļot cietušā stāvokli tajā.*

Kopš 1980.gada Upuru aizsardzības sistēmas (UAS) ir izveidotas vairākās valstīs, īpaši Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē un Francijā. Šajās sistēmās galvenokārt ir iesaistīti brīvprātīgie, kuri nodrošina īslaicīgu palīdzību noziegumos cietušajiem pirmajās dienās pēc notikuma. Cietušie, kuriem ir nopietnākas problēmas, tiek nosūtīti uz citām iestādēm, lai saņemtu profesionālu palīdzību un padomu. Šīs organizācijas palīdz nokārtot lietas ar apdrošināšanas sabiedrībām, policiju, izmeklētājiem, tiesu un valsts kompensāciju sistēmu. Šo organizāciju galvenais uzdevums ir sabiedrības attieksmes izskaidrošana, morālā atbalsta sniegšana, palīdzība, atgūstot drošības sajūtu.

Cietušie nav jānostāda īpašā, norobežotā lomā, bet jācenšas pēc iespējas drīzāk atgriezt tos normālā dzīvē.

Cietušo aizsardzības sistēmām ir jāsadarbojas ar policiju. Policijai ir visa informācija par to, kas par sevi ziņojis kā par noziegumā cietušo. Jau esošo cietušo aizsardzības sistēmu darbība pierāda, ka tām ir vajadzīga tieša pieeja šai informācijai. To ietekmēja vairāki faktori. Pirmkārt, netiešā pieeja ir atkarīga no cietušā vēlmes kontaktēties ar šo iestādi, lai lūgtu palīdzību, pārvarot dažāda veida problēmas.

Cietušā vieta un loma kriminālprocesā un kompensācijas saņemšanas jautājumos

Lielākajā daļā Eiropas valstu cietušie var pieprasīt tiesnesim pieņemt lēmumu par civilprasību zaudējumu atlīdzināšanai. Tomēr vairumā valstu cietušajiem nav nekādu tiesību tikt informētiem par lietu, kaut gan daudzi vēlas saņemt informāciju vismaz par pamatlēmumiem tajā. Daudziem ir liela vēlēšanās piedalīties lēmumu pieņemšanā vai starpniecības programmās.

Lai arī pētījumu šajā jomā ir visai maz, tādi autori kā Sesārs (1984) un Šeplends (1985) piekrīt apgalvojumam, ka cietušie atbalsta kompensāciju piešķiršanu no vainīgā, kaut arī tās bieži nesedz visus zaudējumus.

Daudzu cietušo pozitīvā attieksme pret restitūciju (vainīgā kompensāciju) ir pretrunā ar diezgan negatīvo valsts attieksmi pret kompensāciju izmaksām. Valsts kompensācijas izmaksu sistēmas nelietderīgums ir saistīts ar birokrātisko procedūru un tehnisko nodrošinājumu. Pētījumi rada šaubas par šādas sistēmas lietderību vispār.