Izmeklējot krimināllietas, kas saistītas ar dažādām cilvēku tirdzniecības formām, proti, par noziedzīgām darbībām, kas paredzētas Krimināllikuma 154.¹ p., 154.² p., kā arī 165.¹ p. un 165.² p., praksē var konstatēt vairākas problēmas. No krimināllietas materiāliem redzams, ka lietās ir personas, kuras ir cietušas no dažādām cilvēku tirdzniecības formām, proti, nodarīts šīm personām KPL paredzētais kaitējums. Saskaņā ar KPL 95. panta pirmo daļu personas, kuras var būt par cietušo, cietušais kriminālprocesā var būt fiziska vai juridiska persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums – morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantiskais zaudējums.¹

Vēl arvien var saskarties ar problēmu, ka noziedzīgs nodarījums, kas paredzēts KL 165.¹ p. un 165.² p., t.i., piemēram, par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu seksuālai izmantošanai² netiek klasificēts kā viena no cilvēku tirdzniecības formām.

Vēl arvien var saskarties ar problēmu, ka cietušais, kas ir kļuvis par tādu noziedzīga nodarījuma rezultātā, kas paredzēts KL 165.¹ p. un 165.² p., netiek identificēts par cietušo, jo, lūk, pats ir piekritis šādai attieksmei pret sevi.

Turklāt, izpildot KPL 96. panta "Atzīšana par cietušo" prasības, konstatēju, ka man kā procesa virzītājam ir liegta iespēja atzīt no cilvēku tirdzniecības cietušās personas par cietušajiem, jo KPL 96. panta trešajā daļā ir paredzēts, ka personu par cietušo var atzīt tikai ar viņas pašas vai viņas pārstāvja rakstveida piekrišanu.³ Šī procesuālā problēma skar arī citas krimināllietas, kas nav saistītas ar cilvēku tirdzniecību un, manuprāt, ir ļoti nopietna problēma, kuru neatrisinot var rasties nopietni sarežģījumi ar kriminālprocesa mērķa sasniegšanu un cietušā tiesību realizāciju kriminālprocesā.

Izmeklējot krimināllietas par cilvēku tirdzniecību un krimināllietas, kas saistītas ar organizēto noziedzību, bieži nākas saskarties ar cilvēku tirdzniecības upuru, cietušo nevēlēšanos sadarboties ar tiesībaizsardzības iestādēm un tā par galveno problēmu atzīta arī asociētās profesores V.