Subjektīvās interpretācijas metodes jēdziens un robežas

a. Subjektīvās interpretācijas metodes jēdziens

Kā norādīts juridiskajā literatūrā, "subjektīvā iztulkošana ir vērsta uz to, lai noskaidrotu darījuma dalībnieku patieso gribu".¹ Patiesā darījuma dalībnieka griba kā juridiska kategorija ir abstrakts jēdziens, kas interpretācijas rezultātā ir sasniedzama tikai teorētiskā līmenī. Kā norāda Durhemas universitātes lektors Ādams Krāmers (Adam Kramer), "[..] ir svarīgi norādīt, ka labākais, uz kā atklāšanu var cerēt interpretētājs, ir aptuvenā darījuma dalībnieku izteiktās gribas nozīme".² Atbalstot minēto uzskatu, secināms, ka subjektīvās metodes izmantošana ir neveiksmīgs mēģinājums paveikt nepaveicamo – darījuma dalībnieka patiesās gribas noskaidrošanu. Minēto pamato vairāki būtiski apsvērumi. Atbilstoši Civilprocesa likumam (turpmāk – CPL) 10. panta pirmās daļas noteikumiem puses civilprocesā realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. No minētā panta pirmās daļas noteikumiem izriet sacīkstes princips civilprocesā, bet CPL 10. panta otrā daļa nosaka sacīkstes principa realizācijas izpausmes.³

Sacīkstes izpausme ir savstarpējas sacensības veidā, veicot CPL likumā formalizētas vai neformalizētas, bet tiesas pieļautas darbības, lai aizstāvētu savas tiesības un intereses. Tātad sacensības veidā tiek traktēti arī rakstiska civiltiesiska līguma noteikumi. Šādos apstākļos rakstiska civiltiesiska līguma dalībnieku patiesās gribas noteikšana nav iespējama, jo to traucē dažādās sacīkstes principa izpausmes civilprocesā. Kā norādīts juridiskajā literatūrā, subjektīvās interpretācijas metodes izmantošanas gadījumā tiek noskaidroti darījuma dalībnieku subjektīvie priekšstati par gribas izteikumu saturu.⁴ To praktiskā aspektā nav iespējams realizēt. Interesants ir Civilās kasācijas departamenta 1922. gada 4. decembra spriedumā norādītais: "Tikai apsverot visus šādus apstākļus viņu visumā, Apgabaltiesa varētu atsaukties uz kādiem domu paņēmieniem dēļ prasītāja gribas iztulkošanas. Bet to apgabaltiesa nav darījusi, kādēļ viņas slēdziens par prasītāja izturēšanās nozīmi pie procentu pieņemšanas nav uzskatāms par izsmeļošu un dibinātu."⁵ No šī sprieduma var secināt, ka Senāts, kaut pietuvinātā veidā, piešķir nozīmi gribas noskaidrošanai.

Apvienotās Karalistes Lordu palātas tiesnesis lords Vilberforss (Lord Willberforce) 1976. gada Lordu palātas spriedumā lietā Reardon Smith Line v Hansen Tangen izteica interesantu tēzi par to, kas tiesai jāveic, interpretējot līgumu: "Tai ir jāieliek sevi darījuma dalībnieku domās to apstākļu fonā, kādā tās atradās."⁶ Tiesa, šāds skatījums, pēc lietas konteksta, šķiet izteikts, lai vērstu interpretētāju uzmanību uz lietas apstākļu konteksta ietekmi gribas izteikšanas momentā. Autora ieskatā, arī šis norādījums ir paša interpretētāja hipotētiska "sevis pārcelšana" uz laiku un apstākļiem, kad izteikta griba. Tātad arī šeit ir vērojama nobīde no centieniem precīzi noteikt rakstiska civiltiesiska līguma līdzēju patieso nodomu (gribas) saturu noteiktā laikā un apstākļos.