3. Februāris 2009 /NR. 5 (548)
Skaidrojumi. Viedokļi
Publisko tiesību līgumi
un to kontrole administratīvā procesa kārtībā
1
Mg.iur.
Ieva Višķere
LU Juridiskās fakultātes doktorante,
TM valsts sekretāra tieslietu konsultante,
AT Judikatūras nodaļas konsultante administratīvajās lietās 

Raksta mērķis ir sniegt vispārēju ieskatu administratīvajam procesam pakļauto publisko tiesību līgumu regulējumā Latvijā un dažos no tā izrietošajos diskutējamajos tiesību jautājumos.

Jēdzienu "publisko tiesību līgumi" plašākā nozīmē mūsdienu izpratnē attiecina uz starptautisko publisko tiesību līgumiem, proti, līgumiem, kas publisko tiesību jautājumos tiek slēgti starp starptautisko tiesību subjektiem (valstīm, starptautiskajām organizācijām), un uz valsts pārvaldes tiesību (plašākā nozīmē) ietvaros slēgtajiem līgumiem – valsts pārvaldes iekšējiem līgumiem (piemēram, par iestāžu sadarbību, par uzdevumu deleģēšanu) un līgumiem, ar kuru palīdzību publisko tiesību subjekts regulē publiski tiesiskās attiecības ar privātpersonu (Latvijas Valsts pārvaldes iekārtas likumā šis līguma veids nosaukts par administratīvo līgumu).1 Papildus tiem kā savā ziņā starpdisciplinārs publisko tiesību līgumu veids ir līgumi, ar kuriem publisko tiesību subjekts privātpersonai deleģē publisku varu. Šis līgums nav īsti uzskatāms par klasisku administratīvā procesa instrumentu, jo ar to netiek ietekmētas privātpersonas subjektīvās publiskās tiesības administratīvā procesa izpratnē, bet gan tiek paplašināts publiskās varas nesēju loks. Vienlaikus to nevarētu uzskatīt par tīri iekšēju valsts pārvaldes līgumu (kā, piemēram, deleģēšanas līgumu starp subjektiem, kas pēc sava statusa ir publisko tiesību subjekti), jo šajā līgumā viens no līgumslēdzējiem ir privātpersona.

Vācijas tiesībās ir atzīts, ka atsevišķos gadījumos publisko tiesību līgums var tikt noslēgts arī starp divām privātpersonām, ja ar šādu līgumu likumā paredzētos gadījumos viena privātpersona savu no tiesību normām izrietošo publiski tiesisko pienākumu var nodot kādai citai personai. Piemēram, Vācijā privātpersona ir tiesīga ar līgumu citai personai nodot savu pienākumu tīrīt savam īpašumam piegulošo ietvi un ielas daļu, un tad to uzskata par publisko tiesību līgumu.2 Latvijā šāda veida līgums gan tiktu uzskatīts par privāttiesisku līgumu, ar kuru vienai privātpersonai otra privātpersona smeldz pakalpojumu – ielu tīrīšanu, bet, no publiskās varas īstenotāju viedokļa, atbildīgais par attiecīgo publiskā pienākuma izpildīšanu tik un tā būtu pirmā privātpersona.

No administratīvo tiesību viedokļa aplūkojami tie publisko tiesību līgumi, kas slēgti valsts pārvaldes jomā. Turpmāk rakstā tiks sniegts īss pārskats par publisko tiesību līgumu vispārēju regulējumu Latvijas normatīvajos aktos, kā arī akcentēti problemātiskie jautājumi saistībā ar publisko tiesību līgumu strīdu pakļautību administratīvo tiesu izskatīšanai.

 

Publisko tiesību līgumu regulējums

Saskaņā ar Latvijas administratīvā procesa tiesībām publiskās varas īstenotājs valsts pārvaldes jomā publiski tiesiskās attiecības ar privātpersonu veido ar trīs pamatinstrumentu palīdzību – administratīvo aktu, iestādes faktisko rīcību vai publisko tiesību līgumu. Administratīvā procesa likums, kurā Latvijas likumdevējs ir regulējis vispārīgos administratīvā procesa noteikumus no administratīvās lietas ierosināšanas iestādē līdz pat izpildei, detalizēta uzmanība ir pievērsta visbiežāk izmantotajam instrumentam – administratīvajam aktam. Iestādes faktiskajai rīcībai atvēlēta īsa nodaļa, savukārt publisko tiesību līguma jautājumi šajā likumā vispār netiek sevišķi regulēti – ir tikai pateikts, ka administratīvā tiesa izskata arī no publisko tiesību līgumiem izrietošus strīdus, līdz ar to viens no pieteikuma priekšmetiem administratīvajā tiesā var būt publisko tiesību līguma atbilstība tiesību normām, spēkā esamība, noslēgšana vai izpildes pareizība (103. panta trešā daļa, 184. panta pirmās daļas 4. punkts). Secīgi Administratīvā procesa likumā iekļauts arī pants, kurā ir vadlīnijas, kā formulējama sprieduma rezolutīvā daļa lietā, kura ierosināta par publisko tiesību līgumu (256.1 pants), kā arī noteikts, ka gadījumā, ja tiesiskais strīds izbeidzies, piemēram, noslēdzot administratīvo līgumu, tiesa izbeidz tiesvedību attiecīgajā lietā (282. panta 7. punkts).

Ar grozījumiem, kas spēkā stājās 2009. gada 1. janvārī, Administratīvā procesa likums tika papildināts ar atsevišķām jaunām tiesību normām, kas vērstas uz publisko tiesību līguma kā administratīvā procesa instrumenta izmantošanas veicināšanu. Proti, likums papildināts ar 63.1 pantu, kas "atgādina" iestādēm, ka Valsts pārvaldes iekārtas likums pieļauj administratīvā līguma slēgšanu, un ar jaunu tiesību normu 64. pantā, kas atvieglo līguma noslēgšanas iespējas gadījumā, ja procesa dalībnieki vienojas par iespēju slēgt administratīvo līgumu lietā, kas sākusies kā administratīvā akta izdošanas process (64. panta piektā daļa).

Atšķirībā no iestādes faktiskās rīcības un administratīvā akta publisko tiesību līgums ir tāds administratīvā procesa instruments, kuru var plaši izmantot kā palīginstrumentu procesā, kas primāri vērsts uz administratīvā akta izdošanu vai faktiskās rīcības veikšanu. Piemēram, administratīvā akta izdošanas procesā publisko tiesību līgumu var slēgt gan par administratīvā akta nosacījumiem, gan par administratīvā akta izdošanu nākotnē, gan par administratīvā akta izpildi, gan, protams, kā izlīgumu strīdā par administratīvo aktu. Salīdzinājumam attiecībā uz faktisko rīcību Augstākās tiesas Senāts vairākkārt uzsvēris, ka iestādes faktiskā rīcība nevar būt administratīvajam aktam pakārtots instruments un iestādes rīcība administratīvā akta izdošanas gaitā vai administratīvā akta izpildes gaitā nevar tikt atzīta par iestādes faktisko rīcību.3

Tāpat ar grozījumiem likumā paredzēta iespēja tiesai atlikt lietas izskatīšanu, ja procesa dalībnieki tiesu informējuši, ka, iespējams, slēgs administratīvo līgumu par iespējamo izlīgumu (269. panta otrā daļa).

Publisko tiesību līgumu strīdu regulējuma kontekstā īpaši jāuzsver arī grozījums Administratīvā procesa likuma 3. pantā. Minētais pants tika papildināts ar trešo daļu, kas noteic, ka šā likuma noteikumi, kas attiecas uz administratīvo aktu, ir attiecināmi arī uz faktisko rīcību un publisko tiesību līgumu tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šo administratīvā procesa institūtu būtību vai ciktāl citas tiesību normas nenosaka citādi.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Jautājums
9. Februāris 2009 / 15:55
0
ATBILDĒT
Vai civiltiesisks līgums var būt tikai privāto tiesību līgums?
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties