Pēc Tiesu informatīvās sistēmas datiem, 2007. gadā nosacīti notiesāti 42,4% no notiesāto personu kopskaita. Arī 2008. gadā no 10 708 personām, kuras ar tiesas spriedumiem tika atzītas par vainīgām noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, 4476 notiesātas nosacīti, to skaitā 72 personām tiesas nosacīti piemēroja naudas sodu un 61 – piespiedu darbu.¹

Ievērojot nosacītas notiesāšanas lielo nozīmi Latvijas krimināltiesību sistēmā, svarīgi, lai tās piemērošanas un izpildes jautājumi vienmēr būtu praktiķu un teorētiķu uzmanības lokā. Šajā rakstā netiks skaidrota nosacītas notiesāšanas juridiskā daba, saturs un vispārīgie piemērošanas principi. Raksta mērķis ir pievērst uzmanību problēmām, kas pastāv saistībā ar Krimināllikuma 55. panta piemērošanu.

Nosacītas notiesāšanas prakse salīdzinājumā ar 2001.–2002. gadu ir būtiski uzlabojusies. To vairs nav pamata uzskatīt par likumpārkāpēja faktisku atbrīvošanu no soda. Pozitīvi vērtējams Valsts probācijas dienesta darbs, organizējot un īstenojot nosacīti notiesāto personu uzvedības uzraudzību. Vienlaikus jāatzīst, ka vairākas problēmas saistībā ar nosacītas notiesāšanas piemērošanu joprojām ir aktuālas.

Līdz 2008. gada 1. septembrim Krimināllikumā (turpmāk – KL) nav bijuši noteikti formāli ierobežojumi personu nosacītajai notiesāšanai – to bija atļauts piemērot ikvienai personai, kuru tiesa sodīja ar brīvības atņemšanu, arestu, naudas sodu vai piespiedu darbu. Protams, jau kopš KL pieņemšanas 1998. gadā tika uzsvērts, ka nosacīta notiesāšana ir pieļaujama, ja tiesa ir ieguvusi pārliecību, ka vainīgais, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Tomēr "pārliecība" ir diezgan subjektīva kategorija un, analizējot tiesu praksi, nereti visai grūti saprast, kā šāda pārliecība ir gūta. Šaubu nav – noticēt tam, ka persona vairs neizdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus, var arī tad, ja persona iepriekš bijusi vairākkārt sodīta (a), agrāk bijusi sodīta nosacīti (b), izdarījusi vairākus smagus un sevišķi smagus noziegumus (c), kā arī citos gadījumos.

Tiesnešiem ir taisnība: atšķirībā no pēt­niekiem un spriedumu lasītājiem viņi redz dzīvus cilvēkus un labāk var saprast, vai konkrētajai apsūdzētajai personai ir pamats ticēt vai tomēr nav iemeslu cerēt, ka notiesājošs spriedums pārtrauks šīs personas kriminālo karjeru.

Diemžēl ne visi tiesneši iepriekšējos gados uzskatīja par nepieciešamu spriedumos plaši skaidrot, kāpēc konkrētos gadījumos jāpiemēro nosacīta notiesāšana, un arī nemeklēja tam īpašus argumentus (a); diemžēl daži tiesneši uzskatīja, ka nosacītu notiesāšanu var piemērot jebkuram pārkāpējam un nedz personu raksturojošā informācija, nedz izdarītā raksturs nav šķērslis personas nosacītajai notiesāšanai (b); diemžēl KL nepilnības likušas tiesnešiem taisnīguma vārdā notiesāt cilvēkus nosacīti, piespriežot viņiem brīvības atņemšanas sodu uz sešiem vai astoņiem gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz trim gadiem, kas plašākai sabiedrībai nekad nav bijis īsti saprotams (c).