1.Kultūras īpašuma jēdziens

Viena no visizvērstākajām kultūras īpašuma definīcijām ir dota Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Konvencijā par kultūras īpašuma nelikumīga importa, eksporta vai pārvietošanas aizliegšanu.¹ Atbilstoši konvencijā noteiktajam kultūras īpašums ir retas faunas un floras objektu kolekcijas, arheoloģiskie izrakteņi, senlietas un antikvāras monētas, pieminekļi, antikvāras mēbeles, mākslinieciskie ansambļi u. tml. Konvencijas 1. panta (g) apakšpunkts noteic, ka kultūras īpašums ir arī mākslinieciskās intereses īpašums, tas ir, gleznas un zīmējumi, ko mākslinieks ir radījis, oriģinālas skulptūras, iespiedgrafikas, litogrāfijas un gravīras. Turpmākajā tekstā autore pārsvarā aplūkos šo kultūras īpašuma kategoriju, kam tiks dots kopējais apzīmējums "mākslas darbi".

Mākslas darbi (kā daļa no valsts kultūras mantojuma) pakāpeniski no tīri estētiska objekta kļūst par lielas kapitāla summas ieguldīšanas līdzekli, kas noved pie pieprasījuma un cenu pieauguma šajā tirgū. No kapitāla ieguldīšanas viedokļa, mākslas darbus bieži uzskata par stabilāku investīciju objektu nekā nekustamo īpašumu. Turklāt "atvērtās robežas", kas ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, noved pie viena no populārākajiem noziegumu veidiem – nozieguma pret īpašumu. Bet atšķirībā no citu priekšmetu zādzības, piesavināšanās, laupīšanas u. c. noziegumiem pret īpašumu (turpmāk – nolaupīšana), nacionālo kultūras sasniegumu, kā arī citu kultūras objektu zādzības rada zaudējumus gan īpašnieku īpašuma interesēm, gan daudzu valstu kultūras mantojumam. Pēc Interpola datiem, Rietumeiropas valstīs darbojas vairāk nekā 40 kontrabandistu grupu, kas nodarbojas ar kultūras vērtību izvešanu no Austrumeiropas valstīm.² Tāpēc ir būtiski apzināties jautājumus, kas saistīti ar kultūras priekšmetu tiesisko statusu, tiesisko aizsardzību, normatīvo bāzi un jo īpaši – noziegumiem mākslas darbu jomā un to apkarošanas veidiem.

2. Tiesiskais regulējums pasaulē

1954. gada 14. maijā tika pieņemta Hāgas konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā,³ kas Latvijā stājās spēkā tikai 2004. gada 19. martā, un Pirmais Hāgas protokols par kultūras mantojuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā.⁴ To galvenais mērķis bija kodificēt starptautisko publisko tiesību normas, kas valstīm ir jāievēro kara laikā, t. sk. arī regulēt kultūras vērtību neaizskaramību, pārvadāšanu un saglabāšanu. Protokols⁵ noteic, ka kara laikā nolaupītie vai arestam pakļautie kustamie kultūras objekti ir atdodami to īpašniekam pēc bruņota konflikta beigām.

Attiecībā uz kultūras mantojuma aizsardzību 1970. gada 14. novembrī Parīzē tika pieņemta UNESCO konvencija par kultūras īpašuma nelikumīga importa, eksporta vai pārvietošanas aizliegšanu. Tā prasa konvencijas ieviešanu nacionālā līmenī, un tieši tādēļ konvencija bieži vien nevar pilnībā realizēt savus cildenos mērķus. Lielākā daļa no valstīm,⁶ kas to ir parakstījušas, to nav ieviesušas. Tikai ASV un pāris citas dalībvalstis ir izgājušas caur visām ieviešanas stadijām.⁷ Galvenos konvencijas mērķus īsumā varētu izklāstīt šādi:

– kultūras objekta izcelsmes valsts lemj par iespēju konkrētu kultūras vērtību eksportēt, importēt vai citādi pārvietot. Jebkurš darījums, kas nav saskaņots ar attiecīgajām institūcijām, ir uzskatāms par nelikumīgu;

– katra dalībvalsts apņemas nodrošināt muzeju un citu līdzīgu iestāžu atturēšanos no citās konvencijas dalībvalstīs prettiesiski eksportētu vai zagtu kultūras objektu iegūšanas. Gadījumā, ja objekts tomēr šādā veidā ir iegūts, saņēmēja valsts apņemas veikt attiecīgus pasākumus kultūras vērtības atgriešanai likumīgajam īpašniekam;

– dalībvalstis apņemas saskaņā ar saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem atzīt par neatņemamām citas dalībvalsts tiesībām pasludināt konkrētas kultūras vērtības par neatsavināmām un tādējādi atdot tās valstij (īpašniekam) kā prettiesiski izvestas.

Tā bija pirmā konvencija, kas atrada sabiedroto – starptautisko policiju jeb Interpolu – jautājumā par nepieciešamību konvencijas dalībvalstīs ieviest administratīvu vai kriminālu atbildību personām, kas ir atbildīgas par konvencijā paredzēto aizliegumu pārkāpšanu.

Neraugoties uz konvencijā iestrādāto normu progresivitāti, teorētiķi diezgan ātri atrada vairākas neprecizitātes, kas varētu būtiski mazināt tās nozīmīgumu. Kriminālā un administratīvā atbildība par vienu un to pašu noziegumu, pēc teorētiķu domām, varētu izraisīt nesaskaņas starp šīm valstīm, kas lietu turpināšanu padarītu neiespējamu, un tās draudētu palikt neatrisinātas.⁸ Par otru pamatproblēmu tika izvirzīta neiespējamība atrisināt kultūras vērtību nelegālās pārvietošanas problēmu tikai ar starptautisko tiesību normām.