1. Latvijas tiesiskajā sistēmā jēdziens "oficiāla publikācija" attiecināms, pirmkārt, uz tādu publikācijas veidu, kas gan garantē publicētā tiesību akta īstumu, kā tas ir autentiskas publikācijas gadījumā, gan arī ir tiesību akta spēkā esības un darbības nosacījums prezumpcijai, ka persona laikus ir informēta par tiesību aktu un tādēļ ir pakļauta šī tiesību akta spēkam. Otrkārt, jēdziens "oficiāla publikācija" aptver tos gadījumus, kad informācijas publicēšana pielīdzināma vispārzināma fakta konstatācijai un no šī fakta attiecīgi izrietošajām tiesiskajām sekām.

Treškārt, jēdziens "oficiāla publikācija" var būt arī valsts varas īstenotāja atklātuma un tā rīcības caurskatāmības īstenošanas veids.

Ievērojot minēto, oficiālā publikācija būtu attiecīgi jāorganizē. Proti, tā kā pirmajā un otrajā gadījumā oficiāla publikācija uzskatāma par vispārzināmu un ir saistāma ar iespējamām tiesiskām sekām, tai kā vispārējas intereses objektam jābūt nodrošinātai centralizētai un bezmaksas pieejamībai. Iespēju robežās šāda oficiāla publikācija var būt replicēta citos informācijas avotos, tomēr arī šādā gadījumā, lai nodrošinātu attiecīgas informācijas publisku ticamību, jābūt norādei uz oficiālo publikāciju.

Savukārt trešais minētais oficiālās publikācijas veids, ievērojot iespējamo tiesisko seku trūkumu, var tikt publiskots arī dažādos citos informācijas avotos. Tomēr šādā publicēšanā jāievēro jaunākajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, jo sevišķi Eiropas Padomes 2008. gada 27. novembra Konvencijā par oficiālu dokumentu pieejamību, paustās atziņas, proti, šādos gadījumos oficiālai publikācijai jābūt regulārai un tā jāorganizē iepriekš noteiktā un vispārzināmā kārtībā.

2. Atbilde uz jautājumu par oficiālas publikācijas bezmaksas pieejamību izriet no minētā oficiālas publikācijas satura. Tāpat oficiālās publikācijas forma ir saistīta ar oficiālās publikācijas jēdzienisko saturu Latvijas tiesiskajā sistēmā. Proti, tās pieejamība jānodrošina formā, kas būtu uzskatāma par vispārpieejamu. Jaunākajās starptautisko cilvēktiesību dokumentu atziņās, piemēram, Konvencijā par oficiālo dokumentu pieejamību un tās skaidrojošajā ziņojumā attiecībā uz vispārējas pieejamības nodrošināšanu, norādīts: lai arī ir jāizmanto jaunāko informācijas tehnoloģiju priekšrocības, tomēr reizē oficiāliem dokumentiem jābūt pieejamiem arī publiskās bibliotēkās un lasītavās. Līdz ar to jaunākās starptautisko cilvēktiesību dokumentu atziņas, kas ir piemērojamas arī oficiālās publikācijas jautājumu risināšanā, pieļauj oficiālās publikācijas nodrošināšanu elektroniskā formā. Tas, vai elektroniskā forma var būt arī vienīgā oficiālās publikācijas forma, atkarīgs no tā, vai faktiskā situācija pieļauj prezumpciju, ka elektroniskā oficiālā publikācija ir vispārpieejama. Faktiskās situācijas novērtējumā, piemēram, var vadīties no statistikas datiem.

Atbilstoši Eurostat¹ datiem Latvijā 2008. gadā 53% mājsaimniecību bija pieejams internets (2007. gadā – 51%, 2006. gadā – 42%, 2005. gadā – 31%, 2004. gadā – 15%). Salīdzinājumam – Francijā, kur kopš 2004. gada oficiāla publikācija ir gan papīra, gan elektroniskā formā,² 2008. gadā internets bija pieejams 63% mājsaimniecību (2007. gadā – 49%, 2006. gadā – 41%, 2004. gadā – 34%). Igaunijā, kur kopš 2001. gada oficiālā publikācija ir gan papīra, gan elektroniskā formā, 2008. gadā internets bija pieejams 58% mājsaimniecību (2007. gadā – 53%, 2006. gadā – 46%, 2005. gadā – 39%, 2004. gadā – 31%). Austrijā, kur kopš 2004. gada oficiālā publikācija ir tikai elektroniskā formā, 2008. gadā internets bija pieejams 69% mājsaimniecību (2007. gadā – 60%, 2006. gadā – 52%, 2005. gadā – 47%, 2004. gadā – 45%).

Tomēr interneta pieejamība jāvērtē arī, ņemot vērā citus aspektus, piemēram, bezvadu un bezmaksas interneta pieejamību valsts un pašvaldību iestādēs, kā tas ir, piemēram, Francijā.

Tāpat interneta pieejamības jautājums ir saistīts ar prasmēm to lietot. Latvijā atbilstoši Eurostat³ datiem 2007. gadā 22% iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadu vecumam savas prasmes interneta lietošanā vērtē kā zemas, 26% – kā vidējas un 11% – kā augstas. Salīdzinājumam Francijā 2007. gadā līdzīga vecuma grupa savas prasmes interneta lietošanā vērtē šādi: 26% – kā zemas, 27% – kā vidējas, 12% – kā augstas. Igaunijā attiecīgi: 20% – kā zemas, 25% – kā vidējas, 20% – kā augstas. Visbeidzot, Austrijā iedzīvotāji savas prasmes interneta lietošanā vērtē šādi: 38% – kā zemas, 23% – kā vidējas, 8% – kā augstas. Manuprāt, tas, ka pie līdzīgas un pat labākas faktiskās interneta pieejamības valstis var nodrošināt gan elektronisku oficiālu publikāciju, gan arī oficiālu publikāciju papīra formā, norāda, ka arī Latvijā būtu īstenojama abējāda oficiāla publikācija.

Spriežot par oficiālas publikācijas pieejamības formu, būtu jāpatur prātā bijušās Saeimas priekšsēdētājas Dr. Ilgas Kreituses uzstāšanās Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens sesijas 14. sēdē 1998. gada 29. oktobrī, apspriežot likumprojekta "Informācijas atklātības likums" 9. pantu trešajā lasījumā, kur bija paustas bažas par dokumentāru ievērojamu laika posmu "nenosegtību". Pāreja uz elektronisku oficiālu publikāciju var notikt tikai tad, kad būs droša pārliecība gan par šādas formas teju pilnīgu vispārēju pieejamību, gan arī par tās drošumu.

3. Atsevišķa oficiālas publikācijas īstenotāja pastāvēšana ir tieši saistīta ar oficiālas publikācijas jēdzienisko saturu. Jo nošķirtāks no oficiālas publikācijas radītājiem ir oficiālas publikācijas īstenotājs, jo publiski uzticamāka kļūst tā publicētā oficiālā informācija. Ievērojot minēto, vismaz tai oficiālajai publikācijai, kuras mērķis būt uzskatāmai par vispārzināmu un būt saistāmai ar iespējamām tiesiskām sekām, jābūt pieejamai vienkopus.

4. Oficiālas publikācijas īstenošana ir valsts funkcija, ko atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajiem pamatprincipiem nevar nodot privātpersonas kompetencē. Turklāt, ievērojot, ka oficiāla publikācija ir saistīta ar vismaz trim Satversmes minētajām pamattiesībām – tiesībām zināt savas tiesības (Satversmes 90. pants), tiesībām uz publiskas informācijas pieejamību (Satversmes 100. pants) un tiesībām piedalīties valsts lietu kārtošanā (Satversmes 101. pants) – un ir neatņemama tiesiskas, demokrātiskas valsts varas sastāvdaļa (Satversmes 1. pants), valstij jāgarantē šīs funkcijas izpildei arī atbilstošu finanšu resursu piešķiršana.

Līdztekus tiesiskiem apsvērumiem ir arī vairāki praktiski iemesli, kas liedz nodot oficiālu publikāciju privātpersonu kompetencē. Pirmkārt, oficiālas publikācijas īstenošanai jābūt nepārtrauktai, ko nespēj nodrošināt privātpersona, jo tās saistību izpildes iespējas ir ierobežotas.

Otrkārt, oficiālas publikācijas īstenošanā valstij jābūt tiesiskai iespējai dot tiešus rīkojumus oficiālas publikācijas īstenotājam un nodrošināt tūlītēju rīkojuma izpildi arī nepakļaušanās gadījumā – tas ir komplicēti vai nav iespējams civiltiesisko attiecību un civilprocesuālā kārtībā, kas piemērojama gadījumā, ja oficiālu publikāciju veic privātpersona.

Visbeidzot, ievērojot Satversmes tiesību normas, kas, piemēram, nepieļauj Valsts prezidenta tiesību ierobežošanu par labu oficiālas publikācijas nodrošināšanai, un līdzšinējo praksi oficiālās publikācijas nodrošināšanā, pat oficiālas publikācijas daļu, kas saistīta, piemēram, tikai ar tipogrāfijas pakalpojumiem vai interneta portāla tehnisku nodrošināšanu, nav iespējams nodot privātpersonām.

¹ Eurostat, Level of Internet access – households – Percentage of households who have Internet access at home. Available: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal [skatīts 11.04.2009.].

² Council of the European Union, General Secretariat of the Council to Working Party on Legal Data Processing, Electronic Publishing of Legislation – Towards Authenticity – Final report of the Working Group, 10651/07, Jurinfo 34, Brussels, 21 June 2007. Available : http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/07/st10/st10651.en07.pdf [skatīts 11.04.2009.].

³ Eurostat, Individuals’ level of Internet skills – Percentage of the total number of individuals aged 16 to 74. Available: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal. [skatīts 11.04.2009.].