Paldies par aicinājumu sniegt atbildes uz jautājumiem par oficiālo publikāciju, bet saistībā ar šiem jautājumiem sniegšu vienu kopēju atbildi. Vēlos izteikt nelielu piezīmi (labojumu) sakarā ar problēmas aprakstu, kurā teikts: "Ar šo principu ir cieši saistīts arī ikviena pienākums sekot līdzi publikācijām oficiālajā laikrakstā: no valsts pienākuma informēt personas savukārt izriet pieņēmums, ka persona ir iepazinusies ar šo informāciju. Ja kāda informācija ir bijusi ievietota oficiālajā laikrakstā, vairs nav iespējams atsaukties uz jebkādiem apstākļiem, kuru dēļ persona nav varējusi ar to iepazīties."

Tomēr ne vienmēr tā ir. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) tieši šādu Latvijas valdības argumentu noraidīja 2007. gada 31. maija spriedumā lietā "Miholapa pret Latviju" (Nr. 61655/00). Šajā lietā bija runa par pieteicējas tiesībām uz taisnīgu tiesu kādā civillietā: konkrēti – Zemgales priekšpilsētas tiesai bija pieejama Miholapas jaunā adrese, bet tiesas pavēste tik un tā tika nosūtīta uz bijušo adresi (kur viņa objektīvi nemaz nevarēja būt, jo viņa no tā dzīvokļa bija izlikta ar tās pašas tiesas spriedumu). Tiesa publicēja pavēsti "Latvijas Vēstnesī" un, kad pieteicēja neieradās, izskatīja lietu bez viņas.

To Miholapa uzskatīja par savu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Kad lieta nonāca ECT, Latvijas valdība argumentēja, ka pavēste taču bija publicēta oficiālajā laikrakstā.

Miholapa iebilda: "22. [..]) Starp citu, kas attiecas uz to (t. i., uz "Latvijas Vēstnesi"), pieteicēja atgādina, ka tā izplatība ir ierobežota, ka to lielākoties lasa juristi, nevis plaša publika un ka vidusmēra pilsonim tādēļ ir ārkārtīgi grūti uzzināt jebko ar šī laikraksta starpniecību."

Eiropas Cilvēktiesību tiesa valdības argumentu noraidīja ar šādu formulējumu: "29. Kas attiecas uz pavēstes publicēšanu oficiālajā laikrakstā, tiesa uzskata, ka šeit runa ir par izņēmuma līdzekli, kas var tikt piemērots tikai ārkārtēji, ja visi pārējie paziņošanas līdzekļi ir izrādījušies neveiksmīgi. Taču šajā gadījumā (Zemgales priekšpilsētas) tiesas rīcībā bija pietiekami daudz informācijas, lai tā varētu nogādāt pieteicējai pavēsti pēc tās adreses, kur viņa dzīvoja."

Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka Latvija ir pārkāpusi Miholapas tiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pirmajā daļā, kas tomēr vairs nepieļauj tik stingras prezumpcijas piemērošanu, kāda šeit ir iepriekš minēta: "Ja kāda informācija ir bijusi ievietota oficiālajā laikrakstā, vairs nav iespējams atsaukties uz jebkādiem apstākļiem, kuru dēļ persona nav varējusi ar to iepazīties." Vispār, ja runājam par tiesiskām prezumpcijām, atgādināšu, ka tās var būt divu veidu: a) prezumpcija iuris tantum, kas ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tā nav apgāzta, pierādot pretējo; un b) prezumpcija iuris et de iure, kas nekādā gadījumā nav apgāžama. Ja runājam par ieinteresētās personas informēšanu par tai nozīmīgu juridisku faktu vai notikumu caur publikāciju oficiālajā preses izdevumā, šis otrais prezumpcijas veids noteikti nav pieļaujams.

Ceru, ka šī nelielā informācija noderēs, varbūt pat, tālāk attīstot, dos augsni kādai svarīgai domai.