Savā iepriekšējā rakstā, izmantojot tiesību teorijas un tiesību piemērošanas metodes atziņu, autors analizēja "Civilprocesa likuma" (turpmāk – CPL) 137. panta pirmajā daļā noteikto prasības nodrošinājuma piemērošanas pamatu un atsevišķu tiesas nolēmumu, uz kuru pamatojoties kādā lietā tika piemērots prasības nodrošinājums. Viens no minētā raksta nemanifestētajiem mērķiem bija atspoguļot, ka savulaik augstskolā pārrunātās juristu aroda teorētiskās metodes nav kaut kas no prakses atrauts un reālajā juristu darbā nevajadzīgs. Gluži otrādi. Ne velti juristu mācību programma kādu laiku pat tika saukta par profesionālo mācību programmu. Autors uzskata, ka tieši šo teorētisko metožu neizmantošana praksē ir viens no galvenajiem iemesliem, kas dod pamatu kolēģu veiksmīgi ieskicētajām tiesu prakses problēmām saistībā ar prasības nodrošinājumu.

Problēmjautājums

Problēma, kas analizēta šajā rakstā, kļūst aktuāla, izskatot jautājumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu saskaņā ar CPL 140. panta piekto daļu. Šo problēmu juristi ir identificējuši, arī tās iemesls tieši vai netieši ir apzināts, bet tās atrisināšanu, šobrīd vēl nepiedāvājot kādu konkrētu risinājumu, ir atstājuši tiesas ziņā.²

Tātad ar 2006. gada 7. septembra CPL grozījumiem, kuri stājās spēkā 2006. gada 11. oktobrī,³ ievērojami tika grozītas CPL 19. nodaļā ietvertās tiesību normas. Grozījumu rezultātā likums vairs neļauj iesniegt blakus sūdzību par tiesas ex partes kārtībā pieņemto lēmumu piemērot prasības nodrošinājumu.⁴ Tā vietā atbildētājam, pamatojoties uz CPL 140. panta piekto daļu, ir iespējams iesniegt tai pašai tiesai, kura piemērojusi prasības nodrošinājumu, pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Tā kā sākotnējo lēmumu par prasības nodrošināšanu nevar pārsūdzēt, rodas jautājums, vai šī sākotnējā lēmuma procesuālā nelikumība var būt pietiekams pamats prasības nodrošinājuma atcelšanai, neiedziļinoties jautājumā par to, vai faktiski pastāv pamats prasības nodrošinājuma piemērošanai, t. i., apstākļi, kas liecina, ka iespējamā sprieduma lietā izpilde varētu būt apgrūtināta vai neiespējama. Šis jautājums un ar to saistītie aspekti arī būs šajā rakstā izklāstītās analīzes un pārdomu priekšmets.

Kā iespējamais piemērs lēmuma par prasības nodrošināšanu procesuālajai nelikumībai varētu kalpot arguments, ka prasības nodrošinājumu ir piemērojusi tiesa, kurai lieta nemaz nav piekritīga, vai arī arguments par to, ka prasības nodrošinājums piemērots, balstoties uz tādu pamatu, kādu likums neparedz nodrošinājuma piemērošanai, tādējādi tiesai, iespējams, būtībā rīkojoties ārpus savas kompetences, t. i., iejaucoties likumdevēja kompetencē. Pēdējais no šiem argumentiem tika analizēts autora iepriekšējā rakstā par prasības nodrošināšanas pamatu.⁵

Pēc autora domām, problēmas iemesls ir tas, ka saduras, no vienas puses, atbildētāja intereses un visas tiesību sistēmas pamatprasība, ka tiesas nolēmumiem ir jābūt ne tikai pamatotiem, bet arī likumīgiem procesuāli šaurā nozīmē (nolēmuma likumīgums plašākā nozīmē ietver arī pamatotību, t. i., atbilstību lietas faktiskajiem apstākļiem), un, no otras puses, jautājuma izskatīšana, pamatojoties uz CPL 140. panta piekto daļu, nav tiesas lēmuma pārsūdzēšanas process ar vairākām būtiskām no tā izrietošām sekām.

Piemēram, ja blakus sūdzības izskatīšanas rezultātā uz tā pamata, ka lēmums ir procesuāli nelikumīgs, attiecīgais tiesas lēmums tiek atcelts, tad tā rezultātā jautājums, par kuru tika pieņemts atceltais lēmums, ir jāizskata atkārtoti. Nav nozīmes tam, vai šo jautājumu atkārtoti izskata tiesa, kura pieņēma atcelto lēmumu, vai augstākas instances tiesa, kura atcēla attiecīgo lēmumu.