Kā zināms, pēc īpašuma reformas bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tika atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, uz kuras atradās citu personu ēkas (būves), tostarp privatizētās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas. Šī dalītā nekustamā īpašuma rezultātā starp zemes īpašniekiem un ēku (būvju) īpašniekiem izveidojās tā saucamās piespiedu nomas tiesiskās attiecības.

Attiecībā uz daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām saskaņā ar likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta otro daļu un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54. panta otro daļu zemes īpašniekiem pēc īpašuma tiesību atjaunošanas uz zemi bija tiesības no privatizēto dzīvokļu un mākslinieka darbnīcu īpašniekiem (turpmāk – privatizēto objektu īpašnieki) saņemt zemes nomas maksu, kas nepārsniedz piecus procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības. Tas attiecās gan uz personām, kas privatizētos objektus bija ieguvušas privatizācijas ceļā saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju", gan uz personām, kas privatizētos objektus bija ieguvušas īpašumā pēc to privatizācijas, t.i., otrreizējā tirgū.

Sakarā ar kadastrālās vērtības būtisku pieaugumu Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", papildinot likuma pārejas noteikumus ar 7. punktu un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārejas noteikumus papildinot ar 40. punktu, lai ierobežotu nomas maksas pieaugumu. Atbilstoši šiem grozījumiem privatizētā objekta īpašniekam zemes gabala nomas maksa, kas aprēķināta atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai, 2008., 2009. un 2010. gadā nedrīkstēja pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes gabala nomas maksas apmēru vairāk kā par 25 procentiem. Šo ierobežojumu piemērošanas rezultātā dažiem zemes gabaliem pilsētās maksimālā nomas maksa 2008. un 2009. gadā bija pat mazāka par vienu procentu gadā no zemes gabala kadastrālās vērtības.

Ar šādu tiesisko regulējumu zemes īpašnieka tiesības uz īpašumu tika būtiski ierobežotas par labu privatizēto objektu īpašniekiem. Rezultātā faktiskais zemes īpašnieka ienākums no zemes iznomāšanas pēc nodokļu nomaksas un citu izmaksu segšanas bija neatbilstošs (nesamērīgs) īpašuma tiesību ierobežojumam un zeme vispār zaudēja savu ekonomisko nozīmi.

1. Izmaiņas zemes piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās

Sākotnēji uzmanību uz zemes piespiedu nomas tiesisko attiecību problēmu vērsa Latvijas Republikas tiesībsargs Romāns Apsītis, aicinot Saeimu risināt šo jautājumu. Savā 2008. gada 8. maija atzinumā R. Apsītis norādīja, ka likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta otrā daļa attiecībā uz piespiedu nomas attiecībām ir nesamērīgs tiesību uz īpašumu ierobežojums, tādēļ pārkāpj tiesības uz īpašumu un ir neatbilstošs Satversmes 105. pantam.¹

R. Apsītis paskaidroja, ka rūpēties par valsts un sabiedrības interešu ievērošanu tiesiskajās attiecībās primāri ir valsts pienākums. Valsts nevar šo pienākumu pildīt ar nesamērīgu kādas sociālās grupas (šajā gadījumā – zemes īpašnieku) tiesību ierobežojumu. Tādējādi valstij ir jārod tādi līdzekļi šo tiesisko attiecību noregulēšanai, kas samazina zemes īpašniekiem uzlikto sociālo nastu.²

Zemes piespiedu nomas tiesiskuma izvērtēšana turpinājās Satversmes tiesā, kura 2009. gada 13. februārī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2008-34-01 "Par likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta trešajā daļā un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 54. panta pirmajā un otrajā daļā lietotā vārda "noma" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam", kas tika ierosināta pēc Regīnas D.