Paldies autoriem par rakstu!



Kā savos iepriekšējos rakstos, autori atkal mēģina virzīt savas idejas par prasības nodrošināšanas institūtu, kas diemžēl var novest „no viena grāvja otrā”, t.i., autori, svaidīdamies ar tādā frāzēm, kā „novecojusi sistēma,”. „stagnējošs procesuāls regulējums”, piedāvā cīnīties ar prasības nodrošināšanas institūta negodprātīgu izmantošanu, pilnībā paralizējot to.



Pirmkārt, manuprāt, tas ir absurdi.



Otrkārt, tas liek domāt, ka autori (a) vai nu nav kārtīgi izvērtējuši savu de lege ferenda ieteikumu sekas (kas ir īpaši smagas šajā ‘vilku sabiedrībā’), vai (b) labi tās saprot un apzināti mēģina panākt prasības pieteikuma institūta paralizēšanu, droši vien kāda sava klienta interesēs!



Žēl, ka arī Latvijas tiesas ir akli sekojošas autoriem ceļā uz otru grāvi! Protams, ka nav pieņemama autoru kritizētā negodprātīgā prasības nodrošināšanas institūta izmantošana, taču nav apmierinoša arī šī institūta paralizēšana, kā to visādi piedāvā autori.



Attiecībā uz automātisku zaudējumu nodrošināšanu, autori norāda, ka Lielbritānijā prasības nodrošinājums iet ‘roku rokā ar apņemšanos kompensēt atbildētājam zaudējumus’. Tajā pašā laikā autori uzdodot apņemšanos segt zaudējumus (Anglijā - cross-undertaking in damages) par reālu zaudējumu nodrošināšanu (Anglijā - fortification of cross-undertaking in damages), kas Latvijā ir iespējama iemaksājot noteiktu naudas summu tiesu izpildītāja depozīta kontā, piedāvā Latvijā, kur šāds pienākums (apņemšanās) jau pastāv CPL 143.p. izskatā, kā paredzēt automātisku zaudējumu nodrošināšanu. Anglijā šāda automātiska zaudējumu nodrošināšana nepastāv un, piem., tiesnesis neuzliks par pienākumu nodrošināt zaudējumus, ja šādu nodrošināšanu prasītājs nevar atļauties (galējs piemērs ir maksātnespējīgas sabiedrības) un ja nodrošināšana tādēļ nosmacēs patiesu prasījumu (Anglijā -stifle a genuine claim) – (skat., piemēram, Sinclair Investment Holdings SA v. Cushnie (2004), LTL23/3/04 un Stuart Sime, A practical approach to civil procedure, Oxford University Press, 2007, 464.lpp.)



Var piekrist autoriem attiecībā uz to, ka it sevišķi atbildētājam būtu jābūt tiesībām pārsūdzēt lēmumu par prasības nodrošināšanu. Var piekrist arī attiecībā uz to, ka visus Latvijas tiesu spriedumus ir jāpublicē, lai komersanti varētu zināt ‘spēles noteikumus’! Tas jādara arī tādēļ, lai izvairītos no visādiem „ķēķa darījumiem”! Saprātīgs liekās arī autoru ierosinājums par naudas summu paredzēšanu, ko atbildētājs var izlietot juridiskajai palīdzībai utt.



Rezumējot, jāsaka paldies autoriem par viņu ieguldījumu prasības nodrošinājuma institūta problēmu aktualizēšanu, taču, manuprāt, lielākā daļa autoru de lege ferenda ieteikumi ir nepārdomāti un nepieņemami.

Nu autora augstprātībai nav robežas: "Katrā gadījumā ierindas prāvniekiem ir visai grūti nonākt pie visām šīm Augstākās tiesas atziņām, iepazīstoties ar prasības nodrošinājuma institūta tiesību normām Civilprocesa likumā. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka šobrīd tās var būt zināmas tikai tiem juristiem, kas regulāri piedalās tiesvedībās Augstākajā tiesā,............". Turklāt, kā jau visi iepriekšējie autora raksti, arī šis raksts ir pārspīlēti tendenciozs, kurā tiek analizētas vienas puses likumīgās intereses, šajā gadījumā atbildētāja.