Latvijas Republikas 20.–30. gadu tiesu sistēmā svarīgu vietu ieņēma apelācijas instances tiesas. Ir pamats uzskatīt, ka apelācijas institūts tajā laikā bija ievērojami aizgūts no Krievijas impērijas tiesu sistēmas, kurā apelācijas instances tiesas darbojās laikā no 1864. gada līdz 1917. gadam. Pēc 1917. gada padomju civilprocesuālā likumdošana neparedzēja civillietu izskatīšanu apelācijas kārtībā, apelācijas instances tiesas tika likvidētas.¹ Okupējot Latviju un 1940. gadā ieviešot Latvijā padomju tiesu sistēmu, arī apelācijas tiesas tika likvidētas. Atjaunojot Latvijā demokrātisko tiesu sistēmu, viens no likuma “Par tiesu varu” pamatuzdevumiem bija radīt tiesu reformas tiesisko bāzi, tostarp arī atjaunojot Latvijā apelācijas instances tiesas. Praktiski civilprocesā apelācijas instance tika atjaunota ar 1995. gada 13. septembra likumu “Grozījumi Latvijas Civilprocesa kodeksā”, kurš stājās spēkā ar 1995. gada 15. oktobri². 1998. gada Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL), kurš stājās spēkā ar 1999. gada 1. martu, 4. panta pirmajā daļā ir deklarēts, ka “civillietu pēc būtības izskata pirmās instances tiesa, bet pēc lietas dalībnieku sūdzības par šīs lietas spriedumu – arī otrās instances tiesa apelācijas kārtībā, ja likumā nav noteikts citādi”.

Jēdziena “apelācija” izpratne

Apelācija (no latīņu val. Appellatio – piesaukšana, pārsūdzība)³. Terminam “apelācija” ir vairākas nozīmes:

1. plašākajā nozīmē: civilprocesuāls tiesību institūts, kas nosaka procesuālo kārtību spēkā nestājušos pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēšanai un lietu izskatīšanai apelācijas instances tiesā;

2. civilprocesa stadija, kurā lietu izskata otrās instances tiesa;

3. šā vārda šaurākajā nozīmē: “ar apelāciju mēs saprotam otrās instances tiesai adresētu sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, lūdzot skatīt cauri pēc būtības lietu, kas pirmā instancē izšķirta nepareizi, un taisīt jaunu spriedumu pārsūdzētā vietā”.⁴

Apelācijas sūdzība

Lietas dalībnieka tiesā iesniegts procesuāls dokuments, kura mērķis ir panākt lietas izskatīšanu apelācijas instances tiesā. Viena no vissvarīgākajām lietas dalībnieka tiesībām ir tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu. Šīs tiesības ir nostiprinātas CPL 74. panta otrās daļas 10. punktā, 78. panta otrajā daļā, 86. panta otrajā daļā, 88. panta otrajā daļā un 90. panta piektajā daļā.

Šīs tiesības likums ierobežo ar diviem nosacījumiem:

1) var pārsūdzēt visus pirmās instances tiesas spriedumus, izņemot tos, kuru pārsūdzēšanu apelācijas kārtībā likums neparedz (piemēram, CPL 376. panta pirmā daļa);

2) var pārsūdzēt tikai tos pirmās instances tiesas spriedumus, kas vēl nav stājušies likumīgā spēkā. Tādēļ likumdevējs ir noteicis apelācijas sūdzības iesniegšanai 20 dienu termiņu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas (CPL 415. panta pirmā daļa). Pēc šī termiņa notecēšanas pirmās instances tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā (CPL 203. panta pirmā daļa), tādēļ apelācijas sūdzību, kas iesniegta pēc termiņa notecēšanas, nepieņem un atdod iesniedzējam (CPL 415. panta trešā daļa). Bez tam likums nosaka, ka gadījumos, kad pasludināts saīsināts spriedums, pārsūdzēšanas termiņu skaita no datuma, kuru tiesa paziņojusi pilna sprieduma sastādīšanai (CPL 415. panta otrā daļa, 199. pants). Šo datumu ieraksta tiesas sēdes protokolā.