16. Jūnijs 2009 /NR. 24/25 (567/568)
Skaidrojumi. Viedokļi
Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra: piemērošana un problēmjautājumi
Mg. iur. summa cum laude
Baiba Rudevska
LU Juridiskās fakultātes doktorante 

Latvijā jau vairāk nekā sešus gadus ir pazīstama saistību piespiedu izpilde brīdinājuma kārtībā. Taču no 2008. gada 12. decembra Latvijā sāka darboties šīs procedūras Eiropas Savienības (turpmāk – ES) mēroga ekvivalents. Tā ir Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra, kuru paredz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru1 (turpmāk – Regula 1896/2006 vai Regula). Regulas mērķis ir “vienkāršot, paātrināt procesu un samazināt tiesāšanās izdevumus pārrobežu lietās attiecībā uz finanšu prasījumiem, izveidojot Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, un atļaut Eiropas maksājuma rīkojumu brīvu apriti dalībvalstīs, nosakot minimālos standartus [..]” (skat. Regulas 9. apsvērumu).

Pārrobežu lietas konstatēšanā vismaz vienai no pusēm ir jābūt domicilam (vai ierastajai uzturēšanās vietai) citā dalībvalstī. Tātad otras puses domicils (vai ierastā uzturēšanās vieta) var pat būt kādā trešajā valstī. Tiesai, kurā iesniedz pieteikumu par Eiropas maksājuma rīkojumu, vienmēr jāatrodas kādā no ES dalībvalstīm, bet nevis trešajā valstī. Kombinācijas, kā jau redzējām piemēros, iespējamas tikai ar pušu domiciliem vai ierastajām uzturēšanās vietām.

CL 7. pants varētu tikt piemērots, lai noteiktu, kurā valstī ir personas domicils no Latvijas tiesību viedokļa. Kas attiecas uz Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3. pantu, tad tas pēc savas tiesiskās dabas un mērķa vairāk piemērots Latvijas iekšējo situāciju risinājumiem.

Pirms pievērsties pašas Regulas apskatam un svarīgāko problēmu analīzei, būtu lietderīgi nedaudz ielūkoties saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā vēsturiskajā izcelsmē un šīs procedūras pamatmodeļu veidos. Kādēļ tas nepieciešams? Pirmkārt, lai saprastu, ka darīšana ir nevis ar kaut ko pavisam jaunu, bet gan diezgan senu un gadsimtu gaitā pārbaudītu. Otrkārt, ir jābūt priekšstatam par saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā veidiem. Jāatzīst, ka Latvijā līdz šim nav publiski analizēts jautājums pat to, kuru šīs procedūras modeli pārstāv Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) 50.1 nodaļa. Līdz ar to apgrūtināta ir arī Eiropas maksājuma rīkojuma (turpmāk – EMR) procedūras modeļa izpratne.

 

I. Saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā vēsturiskā attīstība

Civilprocesa vēstures pētnieki ir noskaidrojuši, ka saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā procedūras pirmsākumi meklējami viduslaiku Eiropā; konkrēti – Itālijā. XIII gadsimtā Itālijā aizsākās divu veidu ātro naudas summu piedziņas procesu attīstība: viens no tiem nostiprināts Pāvesta Klementa V (Clemens V) Konstitūcijā Saepe contingit2; otrs – paralēli izstrādātais mandatum de solvendo cum clausula iustificativa process. Šī otra procesa raksturīgākā pazīme bija tiesneša darbību saīsināšana, kas tādējādi paātrināja procesu. Mandatum de solvendo cum clausula iustificativa process tiek uzskatīts par mūsdienu saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā procedūras tiešo priekšteci.3 Tas sākās ar tiesneša izteiktu aicinājumu samaksāt parādu vai kaut ko darīt lietas labā (de solvendo vel trahendo). Tiesnesis šo aicinājumu izteica, nepārbaudot prasījuma pamatu (ante causa cognitionem). Tālāk process varēja notikt divos virzienos: 1) ja parādnieks neieradās, tiesneša izdotā pavēle (mandatum) kļuva izpildāma; 2) ja parādnieks ieradās tiesā – speciālā procedūra bija jāizbeidz un no šī brīža tika ierosināts parastais tiesas process.4 Kā redzams, pušu sacīkste arī viduslaiku Itālijā nekad nav bijusi reducēta vai atcelta, bet gan atlikta uz iespējami vēlāku laiku. Sacīkstes esamība vai neesamība bija atkarīga tikai un vienīgi no parādnieka uzvedības mandatum de solvendo cum clausula iustificativa procesā.5

Laikā no XIV līdz XVI gadsimtam minēto itāļu modeli pārņēma ģermāņu tiesību sistēmas valstis (piemēram, dažādas Svētajā Romas impērijā ietilpstošās vācu valstis), to attiecīgi pielāgojot savām vajadzībām.6

 

II. Saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā pamatmodeļi (pamatveidi)

1. Mūsdienu Eiropas kontinenta civilprocesā

Mūsdienu Eiropā darbojas divi saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā procesuālie pamatmodeļi (tomēr dažās ES dalībvalstīs vispār šāds procesuālais institūts nav pazīstams, piemēram, Lielbritānijā, Īrijā, Dānijā un Nīderlandē7):

a) tīrais, bezpierādījumujeb de minimum modelis (Vācijā, Austrijā8, Zviedrijā, Portugālē, daļēji arī Šveicē).9 Šim procesa veidam raksturīgs tas, ka lēmumu par saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā tiesnesis pieņem, balstoties tikai uz vienpusēju kreditora iesniegtu un nepierādītu informāciju. Pilnīgi pietiek, ja kreditors izpilda visas likumā noteiktās formālās prasības. Nekāds prasības pamatojums nav nepieciešams.10 Tomēr šajā modelī parādnieks tiek aizsargāts ar tiesībām iesniegt divas pārsūdzības. Piemēram, ja Vācijā parādnieks likumā noteiktajā termiņā neiesniedz iebildumus (Widerspruch), tiesa pieņem vēl vienu lēmumu (Vollstreckungsbescheid)11. Šis otrs lēmums kļūst izpildāms, taču atbildētājs par to var iesniegt protestu (Einspruch)12 – Vācijas Civilprocesa likuma (Zivilprozessordnung) 700. pants.13

Vācijā pieteikums par saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā iesniedzams tiesā pēc kreditora (nevis parādnieka) dzīvesvietas vai juridiskās adreses14. Ja kreditoram Vācijā nav dzīvesvietas vai juridiskās adreses, tad pieteikums iesniedzams Berlīnē Vedingas pirmās instances tiesā (Amtsgericht Wedding in Berlin) – Vācijas Civilprocesa likuma (Zivilprozessordnung) 689. panta otrā daļa.15

b) dokumentārais, pierādījumujeb de maximum modelis (Itālijā, Francijā, Spānijā16, Grieķijā, Luksemburgā).17 Šī modeļa raksturīgākā pazīme ir tā, ka likumdevējs jau pašā procesuālajā likumā paredz kreditoram pienākumu iesniegt dokumentu, kas pierāda prasījuma pamatu.18 Ja šāds dokuments netiek iesniegts, tiesnesis noraida pieteikumu.19 Šajā sistēmā parādnieks arī ir aizsargāts divējādi. Pirmkārt, prasījumam jābūt pamatotam ar attiecīgiem dokumentiem, kurus pārbauda tiesnesis.20 Otrkārt, parādniekam ir iespēja apstrīdēt parādu, viena mēneša laikā iesniedzot savus iebildumus (opposition)21. Citu aizsardzības līdzekļu parādnieka rīcībā nav, proti, ja iebildumi nav iesniegti, tad tiesneša rīkojums par saistību piespiedu izpildi (l’ordonnance d’injonction de payer) kļūst izpildāms un nav ne pārsūdzams, ne arī apturams.22

Francijā pieteikums par saistību piespiedu izpildi iesniedzams tiesā pēc parādnieka dzīvesvietas (ierastās uzturēšanās vietas) vai juridiskās adreses. Pat ja parādnieka dzīvesvieta ir ārpus Francijas, pilnīgi pietiek ar to, ka parādniekam Francijā pieder dzīvoklis vai birojs. Savukārt, ja parādnieki ir kopīpašnieki, tad pieteikums iesniedzams pēc nekustamā īpašuma atrašanās vietas (Francijas Civilprocesa kodeksa (NCPC)1406. pants23).24

Jāatzīmē, ka abos modeļos – pierādījumu un bezpierādījumu – centrālais un svarīgākais procesuālais elements ir brīdinājuma izsniegšana parādniekam. Tas tādēļ, ka tieši brīdinājuma saņemšana ļauj parādniekam realizēt savas aizstāvības tiesības (iesniegt iebildumus vai samaksāt parādu).25

2. Latvijas CPL 50.1 nodaļā

Latvijas Civilprocesa likuma komentāros varam lasīt, ka 2003. gadā Latvijā pārņemta Vācijas un dažu citu valstu pieredze, ieviešot saistību piespiedu izpildes brīdinājuma kārtībā procesu.26 No tā varētu secināt, ka Latvijā darbojas tīrais jeb bezpierādījumu modelis. Tomēr laikā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 1. martam bija vērojama viena būtiska nianse, kas Latvijas modeli atšķīra no bezpierādījumu modeļa: pieteikumam bija jāpievieno prasījumu pamatojoši dokumenti (CPL iepriekšējās redakcijas 406.1panta pirmā daļa). Tomēr Latvijas tiesa, tāpat kā Vācijas tiesa, nepārbaudīja prasījuma pamatotību (CPL iepriekšējās redakcijas 4065. panta otrās daļas 4. punkts).27 Šajā sakarā pastāvēja nekonsekvence, proti, kādēļ prasīt iesniegt prasījumu pamatojošus dokumentus (un tiesnesim uzlikt par pienākumu nepieņemt pieteikumu, ja šādi dokumenti nav iesniegti)28, ja tajā pašā laikā tiesa nepārbaudīja prasījuma pamatotību29? Šāds tiesiskais regulējums tikai mulsināja tiesnesi un pieteicēju.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties