Katrs izglītots cilvēks arī bez īpašas skatīšanās enciklopēdijās zina, ka Dāvida un Zālamana valsts sadalījās divās valstīs: Izraēlā ziemeļos un Jūdejā dienvidos; Izraēlu sagrāva asīrieši un kolonizēja; Jūdeja pastāvēja ilgāk, to iekaroja jaunbabilonieši un aizveda Jūdejas virsotni t.s. "Bābeles gūstā". Kad Jaunbabiloniju satrieca persieši, ebreju virsotne atgriezās Jūdejā, kur pēc šīs atgriešanās tika izveidota tagadējā Bībeles redakcija un nodibināta teokrātiska valsts iekārta. Detaļas, tajā skaitā precīzus gadskaitļus, kas grib, var pameklēt enciklopēdijās.

'Edouard de Lauzac d’Estouteville' augstprātīgais pārmetums, ka Bībeles (gan Vecās, gan Jaunās derības) normas normas nedrīkstētu saukt par Jūdejas tiesībām, ir stipri pārspīlēts. Komentētājs 'R' jau neminēja Jūdejas valsti, bet gan Jūdeju (Yahuda, Ioudaia), kas var apzīmēt vienkārši Izraēla tautas apdzīvoto teritoriju.



Neiedziļines vēsturiskās detaļās, minēt Bībeli kā Rietumu tiesību pirmsākumu vai stūrakmeni, nebutu ieteicams. Un ne jau tāpēc, ka Bībeli it kā aizēnojot mācītāju interpretācija, bet iespējams īpaši tāpēc, ka kāds fundamentālists (sal. Sveiki > 14.07.2009 11:50) varētu iedomāties, ka ir kaut kāda neapstridama teksta nozīme par sevi, kas nozime, ka butu jaaizmirst par toleranci.